Un pāri visam Tu, Tēvs 

Mans šī rīta verbojums(saklausīts iekš LKR):

“Apstājies zeme! Es izkāpju….”

Mēs skrienam un garām paskrienam ne tikai citiem un sev, bet dažkārt pat Dievam.Iebāžam vates kumšķus ausīs- mmm, cik šāds kurluma klusums ir patīkams, līdz brīdim, kamēr sirdsapziņa nosmacēta, jo ausis vairs neieelpo vārdus, kas dažkārt dzeļ, atver asaru slūžas. Uzliekam brilles ar ievaskotām lēcām- krāsas saplūst un ietinas netīrības miglā, bet arī tā ir labi- košās krāsas taču bojā patmīlības redzi, kamēr pārvēršamies par pelēcību ikdienā, par daļu pasaules veidotajā mehānismā, kā roboti, ar tukšumu-bezgala un malas.

Ik rītu iestartējamies piektajā ātrumā- nu ārprāts- kā var tā vienkārši sēdēt un diedelēt, nodomā ieraugot ubagu un riebumā novērsies, bet viņa pasaule ir pirmajā ātrumā ieslēgta-tā aizplūst garām tikai tu neredzi, ka tevi nodzen bez jēgas un aizmet prom, kā nekam nederīgu atkritumu-tavas jūtas,sajūtas un sapņus,ja tie vēl palikuši-iemin dubļos. Paradokss!? tu teiksi, nonākot turpat, kur tas ubags-bez nekā, kā samīta, agrāk balta bijusī un neaprakstītā lapa. Tad Dievs tevī pašā atrod nosūbējušu atslēgu un mēgina atdarīt tavas sirds durvis. Tu spītējies iecirties, kā neieeļļota slēģene-tas kuram pat šīs skrandas, kas mugurā, nav paša.Un redzi, asaras sāk plūst, nomazgājot tīru sirdi, nometoties ceļos un saucot”Abba, Tēvs, piedod!”. Durvis atdarās, tu izbīsties,Kam pieder tā roka, kas pasniegta pretim un tu jūti, ka šis Svešinieks, kurš ir tik Pazīstams, smaida un aicina-”Celies, tavi grēki tev ir piedoti.” Un tu piecelies, jauns rīts ataust dzīvē. Tu jūti, sajūti un izgaršo Dieva radīto Pasauli, citādi.Un tu ieslēdzies Dieva radītajā ātrumā. Sveci neturot zem pūra, bet gan virs tā, apgaismojot tuvāko sirdis un dvēsele kļūst kā labestības avots. Tu brīnies?! Tu ej, nevis skrien un Dievs pieraksta tavu , nu jau balto lapu ar vārdiem mīļiem.

“Apstājies, zeme! Es izkāpju….Miera lidostā”