saruna 

Saruna

Kad ilgu, grūtu ceļu gājis jautāju,

Kādēļ man gauži dzīvē neveicās.

Tik kokos vēja šalkas sadzirdēju,

Kad pār manu galvu bērzi noliecās.

Tad sadzirdēju ilgi mežā klausījies,

Ko viņi zemi noliekdamies čukst

Kāds esi visu Viņam pateicies,

Ka esi dzīvs un sirds tev pukst.

Par sevi mūžam Viņam pateicies,

Un nemitīgi lūdz, jo tavs ir tikai grēks.

Ka tu tik mazs un nobijies,

Bet Viņam mūžam gods un spēks.

Es tikai sadzirdēt vēl nepratu

Tas nebija vis birzī bērziņš tievs

Kad zemi ceļos krītot sapratu

Ar mani runāja Pats Dievs.