Romāns, pilnībā izdomāts, kurā pazib zināmi vārdi 

Bija auksta decembra diena. Vecais Nikolajs, kas savos 55 gados nemaz nejutās vecs, bet par depresīvu viņu darīja pāvesta komandējums uz jauno kalpošanas vietu Rīdziņas upes apmetnē, kuru brāļi bija sākuši saukt par Rīgu.

Nekādu ērtību te nebija, nebija arī cilvēku, vietējie apmetnē nedzīvoja, vācieši un itāļi braukāja šurpu turpu, iela bija tukša un nemīlīga. Vējš zēģelēja pa visiem augšstāva logiem, arī caur slikti aiztaisītajām durvīm vilka stipra auksta gaisa strūkla.

Nikolajs pievilka savu, ar lāča ādu pārklāto krēslu tuvāk ugunij un mēģināja domāt kādas patīkamas domas – par vasaru Romā, pastaigām koptajos parkos, kur nav zvēru un iezemiešu. Brīdi nosnaudis, viņš sagribēja ēst un devās uz lejas stāva virtuvi, kas bija garās bīskapa Alberta celtās ēkas otrā galā. Laiks, gaidot vakardienas cepeša sildīšanu, vilkās gari, bet tomēr bija patīkamāks, jo smarža sāka jau izplatīties pa visu telpu. Virtuvene Anna, lai arī ne no Vācijas, bija sava amata laba pratēja. Te no augšas atskanēja kliedziens: Deg, palīgā! Bīskapa istaba deg!

Uguns tuvumā atstātais krēsls – uz tā pusi bija kritusi kāda garāka degoša pagale, pa grīdu uguns ticis līdz ādai, kas tagad smirdēja it kā būtu svilināts dzīvs lācis! Dzēšanai varēja izmantot tikai ūdeni no virtuves, abi kalpotāji skrēja ar spaiņiem uz upīti, bet tā bija jau aizsalusi, ūdens āliņģī uzreiz pilnu spaini nesmēla.. Tā, izmisīgā cīņā pagāja visa īsā Adventa laika diena, kas ātri satumsa un mums atlika tik noskatīties, kā vējš dzen liesmas aizvien tālāk, bet tad visu acu priekšā notika brīnums – kad uguns jau bija kapellas tuvumā vējš pēkšņi aizgrieza liesmas pretējā virzienā, likās, kāds aizlika roku priekšā kapellas sienai. Uguns sāka pamazām norimt, jo bija jau visu ēdamo aprijis, un kā ļauns zvērs, pieēdies, devās pie miera savā midzenī.

Jaunais rīts atklāja Nikolaja acīm līdzenu vietu, kur, virs pirmā stāva, kas bija labi saglabājies, 2. stāva līmenī savrupi slējās kapellas telpa – taisni kā baznīca kalna galā! Un bīskaps Nikolajs saprata, ka tā ir paša Kunga zīme, kas viņam jāatbild uz pāvesta sūtņa Modēnas Vilhelma lūgumu par telpu atrašanu ubagotāju mūku ordenim, viņi tāpat nedrīkstēja nekādus īpašumus sev krāt, kā tikai to, kur dzīvo un kur Dievu lūdz.

Tā radās dominikāņu mūku ordeņa misija pie Rīdziņas upes, kur viņi 1234. gadā iesvētīja bīskapa Alberta pirmo lūgšanu kapellu par Jāņa baznīcu.