Es ticu, ka Dievs man parādījis īsto ceļu uz baznīcu (tuvāk sev), lai beidzu skriet, kā vāvere pa riteni, savā dzīvē! Iegūstu mieru un garīgu harmoniju.
Neesmu augusi kristīgā ģimenē, šobrīd esmu vienīgā, kas ir kristīta un svētīta. Protams, skumji, bet katrs pats ar Dievpalīgu izvēlas kā dzīvot! Tapēc esmu pati laimīgākā uz zemes visrmas, ka esmu kristīta, piedzīvojusi, ko tik skaistu un vārdiem neaprakstāmu, tādēļ es savu bērnus audzināšu kristīgā ģimenē. Tikai tagad saprotu cik tas ir svarīgi! Lai tas būtu jau “ielikts” no mazotnes! Neskatoties uz visiem šā brīža pārdzīvojumiem, cenšos arī savā nespēkā pasmaidīt un ieraudzīt tam lielajam, pelēkajam mākonim to gaišo maliņu! Zinu, ka Jaana mani sapratīs! -L.
© 2006 - 2007 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Svarīgi ir ticēt un visu ielikt Dieva rokās arī tad, kad viss iet galīgi ne tā, ka gribētos. Grūtajās dienās ir gandrīz neiespējami saredzēt tumšajam mākonim to zelta maliņu ,un atliek tikai ticība, ka Dievs visas lietas, arī tās sliktās, vērsīs par labu.
Viss tas tik daudzkārt lasīts un izprasts arī ar sirdi un personīgi piedzīvots, bet, kad kārtējo reizi tas skar personīgi, nav tik viegli palikt mierā. Rodas jautājumi viens pēc otra it sevišķi, ja tas sliktais periods attiecas uz tuvu cilvēku nevis sevi pašu – kā vari palīdzēt, cik daudz ir tiesības teikt un kad jāklusē. Ja zini, ka tavs tuvais cilvēks dažkārt dzīvē ir rīkojies pretēji Dieva gribai, vai vajag to teikt, lai salauztu viņa paštaisnību. Bez tam, jau negribas uzrādīt „otra acīs skabargu”, ja apzinies, ka paša acīs tā lielā baļķa vairs nav, tikai pateicoties Kristus žēlastībai un grēku piedošanai. Kā cilvēkam , kas iegrimis ikdienas rūpēs, lai varētu nopelnīt iztiku un mājokli sev un saviem bērniem un cīnās par savu taisnību, pateikt ,tā lai viņš dzirdētu, ka viss, kas tiek darīts naidā, nedos cerēto atvieglinājumu, vispirms ir jāpiedod pāri darītājam un tad visas lietas var kārtot bez naida. Apzinos arī to, ka Dievs dažkārt tos stipras gribas cilvēkus noliek tādu pārbaudījumu priekšā, lai tie beidzot pārtrauktu paļauties uz sevi un pateiktu: „Dievs es neesmu nekas, es neko bez Tevis nespēju, palīdzi!”
Ticu un paļaujos uz Dievu, ka visas lietas nāks par labu, bet tomēr sāp.
Dena
Cik patiesi vārdi! Un, ņemot vērā savu “zolīdo” vecumu, atļaušos piebilst sekojošo: jo vairāk zinību apgūts un jo vairāk dažāda rakstura – gan kristīga, gan laicīga – informācijas no dažādiem avotiem saņemts, jo šāda apstāšanās un padomāšana ir noderīgāka un svētīgāka. “Katru dienu es atvēlēšu laiku brīdim dabā, lai klusi vērotu gudrību, kas ir katrā dzīvā būtnē. Es sēdēšu un klusumā vērošu saulrietu vai klausīšos okeāna dziesmā vai strauta čalās, vai vienkārši ieelpošu zieda smaržu.” Vai nav brīnišķīgi vārdi? Bet tie nepieder man. Tos teicis Dipaks Čopra.
Ik pa laikam noder apstāties un padomāt…
-L.