Par I.Zemzara rakstu LA “Kristīgā pateicība – piedauzīga?” 

Laikraksts Latvijas Avīze 19.janvāra numurā ievietojusi Ingmāra Zemzara rakstu “Kristīgā pateicība – piedauzīga?” , pieliekot klāt birku Viedoklis. Rakstā ir dažādas domas, kas tiek vētraini apspriestas arī pie paša raksta.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=92525

Lai varētu izteikt savas domas, tas būtu jāizlasa. Iesaku to izdarīt. Daži citāti:

“Toreiz, kad Doma baznīca bija barikāžu un brīvības cerību sirds, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka pēc 20 gadiem brīvajā Latvijā Tēvreize pirms maltītes kļūs par pārkāpumu. Toreiz tautas pusgadsimtu nīdētās reliģiskās jūtas lauzās pēc vaļas un svabadības, ko tās cerēja iegūt grūti noticamā un tāpēc Dievam karsti lūdzamā brīnumā – savā pašu valstī.

Tagad brīvās Latvijas sabiedriskās televīzijas raidījums “Panorāma” dedzīgi pauž kādu anonīmu jūrmalnieku sašutumu par to, ka viņu bērnam pašvaldības bērnudārzā tiekot mācīti kristīgi rituāli. Kas nu par rituāliem! Neviens viņiem nav licis ne skaitīt rožukroni, ne staigāt krusta ceļu, ne godināt svētgleznas. Izrādās, bērniem pirms maltītes mācīts salikt rociņas un pateikties Debesu Tēvam par dienišķo maizi, kā to paaudžu paaudzēs ir darījuši latvieši. Un Ziemsvētkos bērnudārzā esot viesojies luterāņu mācītājs – atnesis bērniem Kristus vēsti, bez kuras viņi vēlāk, starp citu, nevarētu pilnvērtīgi lasīt gandrīz neviena latviešu literatūras klasiķa darbus. Ja viņa vietā būtu viesojies kaut kāds no galvas līdz kājām samelots un neīsts Santaklauss, Salatētis vai labākajā gadījumā Ziemsvētku vecītis, neviens “sašutis” nejustos.”

“Reiz taču atklāti jāsaka, ka sveša mums ir tāda ideoloģija, kura nepazīst ne dzimtenes, ne vēstures, ne dzīvas mīlestības, ne Dievatziņas. Protams, šī ideoloģija grib panākt to, lai ikviens cilvēks jebkur plašajā pasaulē justos kā mājās; bet panāks tā tikai to, ka beigās itin neviens itin nekur vairs nejutīsies kā mājās.

Vazājoties svešu ietekmju un ideoloģiju pavadā, mēs esam galīgi sajukuši prātā. Milzīgs pornogrāfisks plakāts pie Nacionālā teātra fasādes mums šķiet normāls, bet kristīga pateicība pirms maltītes bērnudārzā – piedauzīga. Vai mums gadījumā nav galīgi sajukusi publiskā telpa ar intīmo, savējais ar svešo, labais ar ļauno, Dievs ar sātanu?”

“Jā, vai mēs saprotam, kas īsti notiek? Vai mēs joprojām vēl nepamanām, ka drīz garīgi no Latvijas tikpat kā nekas vairs nebūs palicis pāri? Mūsu publiskie patriotisma apliecinājumi svētkos kļūst aizvien konvulsīvāki – arī nobeigta zivs vēl pa reizei virina žaunas un norausta asti.”

“Protams, gribas ticēt, ka mūsu tautā snauž kāds vēl neapjausts dzīvības potenciāls – un kad tas reiz nāks vaļā, tad varbūt visai pasaulei būs ko brīnīties. Bet kā lai mēs līdz tam brīdim nenosmokam šinī absurda valstībā? Citi Jūrmalas vecāki ir spiesti taisnoties, ka īsajā lūgsnā “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!” Dievs pat nemaz netiekot piesaukts. Bet mūsu valsts himnā taču viņš tiek piesaukts! Kāpēc tad to Dievu, ko mūsu bērnudārzos un skolās piesauc 18. novembrī un 4. maijā, ir aizliegts piesaukt Ziemsvētkos un Lieldienās? Lai to kāds tagad paskaidro, ja var! Lai paskaidro, kāpēc mūsu valstī ir atļauts piesaukt Dievu pirms hokeja spēles, bet aizliegts pirms launaga! Kā lai mēs nenosmokam absurda valstībā, kurā Salatētis par Jēzu Kristu ir labāks, tāpēc ka Salatētis ir meli, bet Jēzus Kristus – patiesība?

Mūsu pamirušo valsti vēl tur tādi cilvēki kā Jūrmalas bērnudārza “Madara” darbinieki – tādi, kas spēj savā darbā ielikt vairāk labas degsmes, nekā no viņiem tiek prasīts. Mūsu vienīgā cerība ir tādi cilvēki, kas par spīti visām no birokrātijas elles izdzimušajām programmām ieliek savā darbā sirdi un mīlestību. Nostājoties pret viņiem, mūsu valsts dzen kārtējo naglu pati savā zārkā.

Rakstnieki, dzejnieki, komponisti, mākslinieki, garīdznieki, politiķi un citas autoritātes klusē. Tātad laikam tā vajag. Acīmredzot šī ir mūsu atbilde uz Poncija Pilāta mūžīgo jautājumu: “Kuru jūs gribat – Barabu vai Jēzu?” Taisnība ir izrādījusies anonīmajiem vecākiem un speciālistei Drupai. Atliek tikai cerēt, ka reiz Mūžības priekšā viņus tiesās nevis šī viņu “taisnība”, bet gan Dieva mūžīgā mīlestība, kura, pat krustā sista, vēl lūdzās par bendēm: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara!”"