Mazas pārdomas malkojot rīta kafiju 

Vasara ir vēl tikai pilbriedā, bet šodien sailgojos pēc rudens. Pēc krāsaino lapu čaboņas zem soļiem un satuntuļoties šallē , uzlikt bereti, dzirdēt kādu ābolu nobūkšķam zāles mīkstajā paklājā un aizripojam kādu sulīgi brūnu kastani.

Ikgadu rudenī pārņem tāds svētsvinīgs miers vērojot zemniekus ievācam ražu, ko nu katram Dievs piešķīris. Bez kurnēšanas jau agri no rīta iemmurrājās traktora motors un vakaros top piepildīti pagrabi un plaukti virtuvē. Kādam tomēr izdodas arī paspēt uz sēņu rīkoto krāšņo cepuru balli. Darbs darbu dzen , bet tomēr rudens laiks un tumšie vakari- kā reizi , lai sakārtotu domas un vairāk pievērstos Dievam, sev un saviem tuvākajiem.

Jā, rudens rītos neskan putnu treļļi kā vasarā. Tie pamodina pat labāk par modinātājpulksteni, bet man tīkamāks ir rudens pilnbrieda klusums.

Rasa, kas sakrājusies zirnekļa tīklā, kurš palicis pie kāda vēl nenopļauta rudzu, miežu vai zāles stiebra un miglas šķidrauts pār vakarvakar nokoptā lauka ir vēl brīnišķīgāks dzīvais meistardarbs par vasaras pulsējošo ziedētaugšanas prieku, bet tomēr arī bez tā nav itin nekā.

Vasara tomēr ir laiks, kad smelties gaišumu, prieku, saules piepildītus smieklus un sajust sevi pulsējam dabas pulsā.

Kā Salamans mācītājs saka: visam savs laiks, bet cilvēciskā vājība ņem virsroku- rudens ir manas sirds mūzika.