Kur paliek prieks? Ziniet, kāds nozog prieku! Pa kuru šķirbu viņš tiek iekšā es nezinu, bet kā laiks pavadīt laiku sadraudzībā, tā šis klāt un prieks “bai bai”! :O
Kā es vēlos priecāties!
P.s. Vai tas kādā mērā ir atkarīgs arī no manis, ka es pati to pieļauju?
jā. bet iespējams, ka kāds laupa prieku.. slaktēji cilvēkus un viss bija kārtībā – prieks un tikai, bet tagad kāds prieks vairs nav
Vēl tā paturpinot – kas tad cilvēkam izraisa prieku? Vienam tas ir Jēzus, citam atkal kaut kas cits, piemēram, maniakam varbūt prieku izraisa citu cilvēku ciešanas. Sanāk, ka viss ir relatīvs.
a.c. Jurz
Ienaaca praataa kautkad sen dzirdeetais. Taa bija kaada lieciiba. Kaadam laulaatam paarim tika nozagta mashiina. Protams, ka tam sekoja beedaashanaas. Viens no vinjiem teica: “Mashiina vairs nav un mees neko pashreiz tur nevaram mainiit. Es varu izveeleeties tagad seedeet un beedaaties vai priecaaties. Es izveelos priecaaties.”
Dazhreiz taa ir muusu izveele vai nu turpinaat skumt vai priecaaties. Vienmeer var atrast par ko, par Jeezu vienmeer var. Galu galaa Vinjsh ir tas, kas dod prieku.
Tas jau ir katra paša ziņā vai viņš grib darit to, kas viņam sagadā prieku, vai kaut ko citu, bet toties mierināt un žēlot sevi ar to ka nav atkarīgs no prieka.
Man jau liekas, ka cilvēks pēc definīcijas ir ‘atkarīgs’ no prieka, ja nu vieņīgi viņš ir mazohists, bet tas jau atkal nenozīmē ka mazohistam nesagādā prieku ciešanas.
Tā nu gan nav, Jurz! Un tev arī “feini” jociņi! Tā var kļūt par prieka vergu, prieks var kļūt par elku, ja dzenas pēc tā tik traki!
Prieka sajūta ir atkarīga no Tevis, jo Tu pati vari kontrolēt savas emocijas. prieks un bēdas arī ir emocijas. Tu vari priecāties par vismazāko sīkumu un vari sev aizliegt priecāties. Bet es nesaku, ka tas ir viegli. Domāju, ka velns gan šeit nav vainīgs, pats cilvēks ir vainīgs..
ggg, nu gan jūs te diskusiju raskruķiļi. ‘velns nozog prieku’ – come on, viņš tā ar tačku piebrauc un tad ar savu sarkano dakšu šķipelē prieku kā sienu un ved prom?
Prieks ir tad, kad ir par ko priecāties, tā nu tas ir. Prieks ir par panākumiem, veiksmi, kaut ko jaunu, adrenalīnu – kā nu kuram. Un ja nav prieka par sadraudzību, tad pienācis laiks kaut ko mainīt, iet uz nākamo līmeni vai mest to pie malas un darīt kaut ko kas gādā prieku.
a kā var zināt, ka tas, ka tu tagad skumsti ir īstais laiks skumt? moš tagad bija laiks priecāties?
Jā, ar šo jautājumu cīnos! Ja nu velns nozog prieku, tad, kad tam vajag būt? Piemēram dzimšanas dienu svinot taču vajag preicāties, ne? A, man raudiens nāk!
Gluzi vienkaarsi-kad cileekam ir pieenacis laiks skumt, vinjs arii skumst, ja pienaacis laiks priecaaties tad vinjs arii priecaajas:)
a kā var zināt, ka tas, ka tu tagad skumsti ir īstais laiks skumt? moš tagad bija laiks priecāties?
milzītei, cik saprotu, šķiet, ka pa īsu bija priecāšanās laiks. un varbūt jāapsver iespēja ātrāk izņemt priecāšanās mirkļus, piem., kā atvaļinājumu, kad izņem ātrāk vai vēlāk, divus brīžus (laikus) saliekot kopā sanāk divreiz vairāk papriecāties! … tikai tad pēc tam sanāk divreiz ilgāk skumt. :S
jā, cik tad var priecāties??
Visam ir savs laiks-laiks priekam , bēdām , smaidiem saulainiem , asarām , bet ir jaatceras , ka aiz nakts ir diena un vienalga cik gara tā būtu , diena vienmēr ausīs ar putnu dziesmu gavilēm Tam Kungam un puķu smaidiem viskrāšņākiem , pavērstiem uz debesīm .Bēdas ir un būs , nekur Bībelē nav teikts , ka mums takai jāsmaida-tādā gadījumā cilvēks sāk līdzināties uzvelkamam robotam , vai vienkārši draņķīgam aktierim
.Kad būsi izgājusi caur šo ieleju , tu gavilēsi Dievam kā vēl nekad -vienkārši ir jāgaida un jāpastāv ticībā .Zinu, ir viegli rakstīt un teikt, bet tā tas ir.Arī pati gaidu līdz Dievs iepriecinās ,jo ir tik daudz rūgtuma sakrājies , bet ir cerība-Jēzus , Kas iepriecinās un samīļos un “apsēdinās , kā sēni uz mīkstām sūnām”.