Šodien pārdomāju, kādā pasaulē dzīvoju.
Izlasīju Sestdienā anektdoti par mācītāja un neticīgā sarunu. Mācītājs jautāja, vai tad tas nav brīnums, ja cilvēks nokrīt no baznīcas torņa un paliek dzīvs, bet neticīgais atbildēja, ka tā ir tikai sagadīšanā. un uz jautājumu, kas tad tas ir, ja kāds tā izdzīvo 2 reizes viņs atbildēja, ka tikai ieradums. Skumjākais, ka tādā pasaulē es dzīvoju, kurā teju visi domā kā šis neticīgais. Atcerējos gadījumu no laika, kad studēja mans brālis. Ar viņu vienā kursā bija ļoti ticīgs puisi no latgales, bet visi viņu izsmēja, kur tad ir tas viņa Dievs, jo studēja viņi vietā, kur var redzēt sabiedrības tumšās puses- Policijas akadēmijā. Puisis neizturējan un paziņoja, ka viņš var izlekt no 5 stāva loga un, ka viņam nekas nekaitēs, un tad visi redzēs, ka Dievs ir. Puisis tiešām tikai salauza roku… Bet nokļuva trako namā. Fakts. Nevajag Dievu kārdināt, bet viņš taču pirādīja, izdzīvoja!!!! Un toreiz es vēl Dievs nebija mani atradis, bet es tiešam aizdomājos. Taču, kad nortā’diju brālim uz faktu, ka viņš teica, ka Dievs viņu pasargās un tā notika, tad jau kaut kas tur ir, uz mani palūkojās tā, ka sapratu- turpināašu runāt tādā garā un arī mani aizsūtīs uz Aleksandra augstumiem. Lūk, acu priekšā notiek neticamais, bet vienalga tam neviens negrib noticēt! tagad redzu, cik daudz brīnumu manā dzīvē bijis, bet es to neredzēju… kāpēc?
© 2006 - 2007 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Ja jau pēc puses A domām B neeksistē, tad jau nevajag neko pavēstīt, nav jau kam. B taču neeksistē. Pietiek ar vienkāršu lēmumu – B neeksistē. Bet ja A gatavojas kaut ko pavēstīt, tad viņš pieņem, ka tomēr eksistē kaut kāds B, kuram to pateikt.
Un tagad jautājums:
vai puse A var pavēstīt pusei B, ka pēc A domām B neeksistē?
a.c. Jurz
Pati jau atbildēji – tad es vēl neticēju. Ticība sākas ar to, ka Dievs atver acis, vai tā izpaužas caur šo acu atvēršanu. Tev tur ātri rakstot tāda skaista kļūda – teikuma sākums no “es vēl neticēju” , bet beigas “Dievs nebija mani atradis” Tā ir, ka Viņš pats mūs atrod pēc principa “Es žēlošu ko es žēloju”
Un protams, darbojas likums par nekārdināšanu. Lekt ne pa vienu logu nevajag, tikai teikt paldies, ka manas acis ir atvērtas, bet maniem draugiem varbūt kādreiz tiks atvērtas. Lai viņi skatās uz manu pārliecību un domā, kā tā ticība var palīdzēt?