Ticības izšķirošā nozīme. Mk.6:1-13

Marka ev. 6:1-13 Un viņš no turienes aizgāja un devās uz savu tēvzemi, un mācekļi gāja viņam līdzi. Kad pienāca sabats, viņš sāka sinagogā mācīt, un daudzi, viņu dzirdēdami, brīnījās un runāja: “No kurienes viņam tas? Kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām? Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Vai viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tā viņi apgrēkojās viņa dēļ. Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē, savos rados un savā namā.” Un viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, vien, rokas uzlicis, dziedināja dažus slimos. Viņš bija izbrīnīts par viņu neticību. Viņš mācīdams pārstaigāja apkārtnes ciemus. Tad viņš aicināja divpadsmit mācekļus un, sūtīdams viņus pa divi, deva tiem varu pār nešķīstiem gariem. Un viņš tiem piekodināja neko neņemt līdzi ceļā kā vien spieķi, nedz maizi, nedz somu, nedz vara naudu jostā, bet apaut apavus un nevilkt divus svārkus mugurā. Un viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesiet kādā namā, tur arī palieciet, līdz jūs no turienes aizejat. Bet, ja kādā vietā jūs neuzņems un neuzklausīs, tad, aiziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām viņiem par liecību.” Un tie aizgāja un sludināja, lai ļaudis atgriežas no grēkiem. Un tie izdzina daudz dēmonu, svaidīja daudz slimo ar eļļu un tos dziedināja.