“ES ESMU durvis” 

Šeit atrodams gan svētrunas teksts, gan ari audio ieraksts.

Māc. Juris Zariņš

2006.g. 12.aprīlis

Lasījums no Jāņa ev.10: 1 “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. 2 Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. 3 Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. 4 Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. 5 Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.” 6 Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja. 7 Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm. 8 Visi, kas priekš Manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. 9 ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. 10 Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.

Desmit dienas līdz Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, katram no mums ir jāgatavo sevi šai dienai, lai mēs būtu tuvāk Viņam, vēl dziļāk saprastu Viņa vietu katrs savā dzīvē. To mums vienmēr ļauj un liek darīt Svētie Raksti.

Jāņa ev atrodamās līdzības, kurās Jēzus saka par sevi “Es Esmu”, var likties tādas kā sadomātas, jo kādēļ gan lai cilvēks par sevi teiktu, ka Viņš ir durvis? Tādēļ ir svarīgi zināt, kā šīs līdzības tika saprastas toreiz, kad tās tika pierakstītas no Jāņa.

Gana un avju attiecības, lai skaidrotu Dieva un cilvēku saskarsmi, tikai izmantotas jau no VD laika un jūdiem tās bija pierastas. Arī šī vieta ir jāsāk ar to, ka Jēzus runā par avju ganu, kas ir tiesīgs ieiet kūtī likumīgā ceļā. Pie tam visus citus, kas meklē citus ceļus, Viņš skaidri nosauc par zagļiem un laupītājiem, kas grib iekļūt pie tā, kas viņiem nepieder, un tā Viņš atklāj arī to citu nodomus, ka tie ir ļauni.

Ir zināmas dažādas kūtis un aploki. Pie ciema esošie ir segti ar jumtu un stiprām durvīm, kuras tad arī pārzin durvju sargs. Savukārt, tie, kas ir ganībās apkārt esošajos kalnos, ir tikai aploki, kuros aitas sadzen uz nakti.

Vispirms, domājot par šo stipro aitu kūti, kurai ir durvju sargs, ir tāds interesants redzējums, kā šī līdzība atklājas mūsu šodienas dzīvē – tā ir kā mūsu dvēsele, kurā, pirms tur ienāk Kristus, priekšā ir durvju sargs, kas atver – kas tad atver cilvēka dvēseli?

Svētais Gars, kas pazīst Kristu un ielaiž Viņu pie cilvēka. Jo mēs zinām, ka pie tādas dvēseles, kas ir nocietināta, bez Svētā Gara darbības, neviens netiek iekšā, bet grib gan! Visi cenšas iegūt cilvēka dvēseli, nedomājot par viņa paša labumu.

Bez tā, ka mūsu dvēsele tiek atvērta, vai nu no paša cilvēka vai no Svētā Gara, neviens tur iekšā netiek.

Šajā skaidrojumā neiederas tas, ka svešam avis nesekos, bet pat bēgs no tā. Mūsu dienās ir pilnīgi skaidrs, ka mēs svešajam sekojam ar lielu prieku, paši neapzinādamies viņa ļaunos nolūkus, bet tas liecina nevis par Svēto Rakstu nepareizību, bet par izmaiņām, kas ir notikušas ar mums! Mūsu dvēseli var nopirkt, pieradināt diezgan viegli. Sajēga par notikušo var nākt tikai tad, kad nāk kādas sāpes, kā signāls par to, ka mēs sev darām pāri, ka ir jāatgriežas stāvoklī, kur mums ir Gans.

Un vispirms jāatzīst, ka mēs paši esam izgājuši no tā apsargātā aploka ārā, uzņēmušies paši visu uz sevi. To grūti reizēm var būt saprast tam, kas pa īstam šo Dieva vārdu sadzird tikai jau pieaugušā vecumā. Kā Pāvils saka: Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Tas ir mūsu mantojums, nevis Bībeles kļūda.

Citādi tas var būt tad, ja bērni un jaunieši ticības dzīvē tiek ievadīti jau no bērnības un jaunību sagaida aizsargāti un apbruņoti ar zināšanām par laupītāju gaitām ap savu mājokli. Tas saskan ar tām viltus darbībām, kas notiek sabiedrībā, kur skandina par brīvību visu pamēģināt.

Tātad mēs nonākam pie tā, ka katram ir jāzina, kur ir durvis un kāds ir durvju kods.

Izrādās, ka pamats tam, ka Kristus sevi salīdzina ar durvīm, ir ļoti vienkāršs – tas ir tas aploks kalnos, kur durvju vietā noguļas pats gans, un katram, kas vēlas ieiet vai iziet, tas ir jādara it kā caur viņu.

Šeit mēs paši esam tiešā kontaktā ar Kristu. Bet durvis ir šauras, ne katrs tām var iet cauri, un durvju kods ir mūsu dvēseles satriektība – kā Pēteris saka, kad saprot, Kurš viņiem piepildīja laivas ar zivīm – Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks! – mūsu padošanās Viņa priekšā, nožēla un gatavība, vēlēšanās būt kopā ar Kristu.

Tās durvis ir tik zemas, ka mums ejot caur tām ir jāpieliecas. Un lai sadzirdētu otru, mums vienmēr pašiem ir jāapklust, tas ir tik vienkārši. Ir cilvēki, kas runā vienā gabalā, ja viņi tā dara ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar Dievu, tad iespējams, ka Dievam vienkārši nav vietas, kur iespraust savu sakāmo… Lai sadzirdētu ir savs viedoklis jāpieklusina un jājautā pēc Dieva prāta, kuram ir jābūt gatavam arī sekot, nevis teikt – man tas nav pieņemami.

Vienīgās durvis ir Kristus un nekādi citi ceļi un varianti ceļā pie Dieva nepastāv, ne atziņa, ka ir kaut kas augstāks, kāds spēks un likums, kas valda pār pasauli, ne kādi citi dievi. Tur jau tieši parādās šie visi daudzo dievu varianti, kas tiek mēģināti, lai piekļūtu Dievam, labie darbi un izpirkšana, bet Viņa tīrība, nevainojamība, nav savienojama ne ar ko citu, kā vienīgi ar Viņu pašu, tas ir arī ar Viņa Dēlu, kas ir Viņš pats. Tādēļ Kristus saka, ka Vinš ir vienīgais ceļš, durvis, kas ved pie Tēva, nevis iedomības dēļ, bet tādēļ, ka vienīgi tā tas darbojas. Tikai tā mēs tiksim izglābti, ja būsim Kristū.

Un tad atrisināsies arī visas mūsu šīs dzīves lietas, jo mums būs mūžīgā dzīvība, kas noliks visas citas vērtības atbilstošā vietā, mums būs pilnība no tā, ka esam ar Kristu ticībā vienoti.

Cik bieži mēs redzam bagātu māju un aizņemtus cilvēkus, bet iepazīstot tuvāk, izrādās, ka dvēseles miera nav, ir tik domas un vēlēšanās reiz to iegūt. Bet viens no garīgās pasaules principiem ir augšana – augt var miers, bet augt var arī nemiers, un tas aug! Līdz brīdim, kad mēs vairs nespējam tā dzīvot un tad kaut kas ir jāmeklē, ir jāatrod durvis, caur kurām izejot, viss izmainās, viss kļūst citāds un ir pateicība Dievam!

Tā ir dvēseles miera pārpilnība, ko mēs gūstam arī draudzē, jo Kristus ganāmpulkā ienākuši, mēs jau ieraugam šeit viens otru, kā Kristus atgriezti Dieva bērni, kam, lai jau nu grēcīgiem vēl joprojām, tomēr ir daudz vieglāk vienam otru mīlēt kā savu tuvāko, kā brāli un māsu ar kuru ir kopīgs pats galvenais – viens Gans, viena kristība, viena ticība! Lai Tas kungs vada un velk mūs katru un visus kopā sev tuvāk. Amen

Lasījums no Rom.10:14 Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? 15 Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! 16 Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? 17 Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles, 18 tad nu es jautāju: vai viņiem nav sludināts? Un kā vēl! “Pa visu zemi ir izgājusi viņu balss skaņa, līdz pasaules galam viņu vārdi.” 19 Es jautāju: kā tad Israēls nav sapratis? Jau Mozus saka: Es jūs darīšu greizsirdīgus uz tautu, kas nav Mana, dusmīgus uz nesapratīgu tautu. 20 Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju Sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja. 21 Bet par Israēlu viņš saka: augu dienu Es Savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga.