Negodīgais nama pārvaldnieks (Lk. 16:1-9)
Baznīcas dienās 2006
Mīļie draugi, žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi mūsu Kunga Jēzus atziņā!
Šī ir īpaša svētdiena, jo šodien Alūksnē, mūsu baznīcas dienu dievkalpojumā satiekas daudzi, kas līdz šim gan ir bijuši garīgā kopībā, bet nekad cits citu nebija redzējuši vaigu vaigā. Vai tas nav neparasti, ka mēs, kas esam Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas locekļi, tātad savienoti vienā Kungā, vienā garā, vienā ticībā un vienā baznīcā, cits citu nepazīstam? Tādēļ baznīcas dienas kā tuvinieku tikšanās šķiet tik dabiska un sen vajadzēta.
Ja dzirdat šos vārdus, tad kādu iemeslu dēļ neesat varējuši doties uz Alūksni kopā ar citiem mūsu baznīcas locekļiem. Varbūt nākošo reizi. Taču lai arī visiem satikties nav iespējams, šodien mēs gribam garīgi un sirsnīgi piedzīvot kopību visu, visu starpā. Tādēļ es, Jūsu bīskaps un kalps Kristū esmu sūtījis šo Svēto Rakstu apceri uz visām draudzēm, lai šai baznīcas vienotības svētdienā mūs vienotu arī kopīgas pārdomas.
Mazliet ironiski, ka iekritis tāds grūts evaņgēlija teksts – par negodīgo nama pārvaldnieku. Varbūt pat drusku neiederīgs svētku reizei. Varētu būt kārdinājums runāt par ko citu. Piemēram, par Jāņa evaņģēliju 1:46 – „Nāc un redzi!“, kas ir baznīcas dienu lozungs. Taču ikdienā baznīcu vieno daudz pavedienu un viens no tiem ir perikopju rinda. Ir skaisti apzināties, ka ne tikai šodien, bet ik svētdienu visās mūsu draudzēs atskan tas pats Dieva vārds. Tādēļ baznīcas dienu svētdienā ir īpašs iemesls dot godu perikopju rindai kā baznīcas vienotājai. Tā nu runāsim par negodīgo nama pārvaldnieku.
Šoreiz mūsu Kungs stāsta tiešām neparastu līdzību. Sākums gan ir gluži pazīstams. Ierēdnis tērē naudu, kas viņam nepieder. Par viņu pienes ziņas augstākstāvošai instancei. Draud izmeklēšana. Viņš izmanto dienesta stāvokli, lai nodrošinātu savu dzīvi pēc iespējamās atlaišanas. Gluži kā no avīzēm ņemts sižets. Negaidīts ir atrisinājums. Kungs – tātad cietušais – uzteic negodīgo nama pārvaldnieku par viņa pēdējo manipulāciju.
Tieši tas rada grūtības, lasot šo evaņģēlija vietu. Uzslavējot vekseļu viltošanu, Jēzus it kā atbalsta korupciju. Pēc mūsu izpratnes, pārvaldniekam par to būtu jāsaņem vēl papildu sods. Taču nama kungs ar savām cietušā morālajām tiesībām rīkojas citādi. Viņš neglītajā notikumā ir saskatījis kaut ko labu.
Man šķiet, ka šī līdzība vairāk nekā daudzas citas stāsta par Dieva pacietīgo, lēnprātīgo Tēva sirdi. Kungs vispirms cenšas saskatīt labo nevis ļauno. Pat tad, kad ļaunais ir virspusē un smird. Tā ir viena no situācijām, kad piepildās vārdi, ko Dievs saka pravietim Jesajam: „Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav mani ceļi.“
Mums ir grūti saprast šo līdzību, jo cilvēka dabā ir vispirms meklēt un saskatīt ļauno. Pat tad, ja kāds kaut ko ir darījis nesavtīgi un no labas sirds, mēs nereti sakām: „Pārāk skaisti, lai būtu taisnība“, un meklējam viņa rīcībai kādu nelietīgu motivāciju vai ļaunu nolūku. Dievs rīkojas pretēji. Maldīgā un grēcīgā cilvēkā, kura ļaunie nodomi, vārdi un darbi ir acīmredzami, Viņš saskata kaut ko labu un mīlestības vērtu. Cik labi, ka Dieva domas un ceļi ir augstāki pār mūsējiem kā debesis ir augstākas par zemi! Posts un bēdas mums, ja Dievs pret mums attiektos tā, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Ja Dievs sāks meklēt mūsos ļauno, kurš gan pastāvēs?
Mums vajadzētu atcerēties šo evaņģēlija vietu, kad domājam par to, ka esam radīti pēc Dieva līdzības. Lūk, viens veids, kā līdzināties Dievam – meklēt otrā cilvēkā vispirms labo. Runāt par viņu vispirms labu. Censties darīt viņam labu. Dot viņam iespēju. Sevi taču mēs mīlam ar visiem trūkumiem un grēkiem, kurus itin labi pazīstam, vai ne? Jēzus mums liek mums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, lai mēs īstenotu savu Dieva līdzību. Tādēļ viņš māca lūgt, lai Tēvs mums piedod tā, kā mēs piedodam. Nevis mūsu prāts, bet Dieva prāts lai notiek – ne tikai debesīs, bet arī virs zemes, mūsu cilvēciskajās attiecībās.
Kunga uzslava netaisnā pārvaldnieka rīcībai noteikti pelna mūsu uzmanību. Vai mēs neesam tādi paši pārvaldnieki? Vai mēs nepārvaldām to, ko mums uzticējis Kungs? Mūsu laiku, mūsu talantus, mūsu fiziskos spēkus un veselību, un vēl dažādu citu Dieva dotu mantību? Un vai mēs šos Dieva labumus bieži neizšķērdējam nelietderīgi, ne Dieva nodomā un interesēs? Tādēļ mēģināsim saprast, ko gan slavējamu kungs varēja saskatīt? Jēzus atzīmē divas lietas. Pirmkārt, pārvaldnieks ir rīkojies gudri un, otrkārt, viņš ir darījis sev draugus.
Nez vai par slavējamu gudrību var uzskatīt viltīgas, pretlikumīgas darbības. Taču pārvaldnieks ir izbijies gaidāmā norēķina priekšā. Viņa sirds ir nemierīga. Bībelē ir teikts ka bīties Dievu ir gudrības iesākums. Viena no īpašībām, kuru dēļ Dievs savā vārdā cilvēkus bieži brīdina, ir vieglprātība un pārgalvība. Cilvēks neievēro Dieva dotos dzīves noteikumus un to apzinās, taču domā – eh, gan jau kaut kā… Gan jau nebūs tik traki. Vai tad Dievs ir tik sīkumains? Vai tad viņš negrib visu izlīdzināt un piedot? Gan jau būs labi.
„Būs jau labi“ ir kā mierinoša un iemidzinoša mantra mūsdienu cilvēkam. Pietiekami bieži to atkārtojot, tiešām pārņem sajūta, ka galu galā būs labi. Taču, ja pārvaldnieks būtu sevi tā mierinājis, viņam nāktos piedzīvot, ka galā nebūs vis labi, ka viņš top padzīts un piedzīvo visas ļaunās sekas.
Pārvaldnieks nav tik bezrūpīgs. Viņš ir iztrūcies par to, ko sadarījis un nevar izlabot. Rakstos teikts, ka satriektu garu un sagrauztu sirdi Dievs nenoraidīs. Nevis tādēļ, ka Dievs gribētu, lai mēs mocītos, bet tādēļ, ka iztrūkšanās Dieva priekšā liek meklēt risinājumu.
Nemierīga sirdsapziņa ir Svētā Gara darbības pazīme. Svētais Gars ir tas, kas cilvēkam uzrāda viņa grēkus, liek nožēlot un mudina uz atgriešanos. Ja par kādu lietu jūtam sirdsapziņas pārmetumus, tad zinām, ka tur Svētais Gars nāk mums palīgā. Nevajag censties viņam pretoties un mierināt sevi ar dažādiem attaisnojumiem, kurus mūsu viltīgais sirdsprāts ir tik nasks izdomāt. Aizbildināšanās vietā jāmeklē risinājums. Ne velti vienīgais nepiedodamais grēks ir grēks pret Svēto Garu. Kad cilvēks sevi aizslēdz Gara darbībai, viņš nespēj ne nožēlot, ne labot savu dzīvi un nevar iegūt piedošanu. Vislielākajās briesmās cilvēka dvēsele ir tad, ja viņš dara ļaunu un vairs pat nebīstas. Tāds cilvēks iet bojā un nav, kas viņu apturētu.
Pārvaldnieks saka sev: „Ko es tagad darīšu? Kas ar mani būs?“ Un Kungs uzteic šo ierēdni par to, ka viņš nav bijis bezrūpīgs, bet nopietni domājis par to, kas būs pēc tam. Viņš ir tam gatavojies. Tas ir gudri darīts. Mums, kas arī esam Dieva bagātību pārvaldnieki, ko gaida norēķina diena, vajadzētu sev vienmēr jautāt to pašu. Tikai domājot par to, kas būs pēc tam, cilvēks spēj pa īstam saprast dzīvi tagad.
Netaisnā ierēdņa izmisīgā situācija atrisinās gluži negaidīti. Nepieminot sev nodarītos zaudējumus, kungs viņu uzslavē. Jā, par to, ka viņš svešu mantu bija izšķiedis savās kārībās viņam pienācās sods. Taču viņš saņem uzslavu par to, ka sev uzticēto kunga bagātību bija lietojis, lai darītu sev draugus, atvieglojot cilvēku stāvokli. Varbūt aiz savtīgiem apsvērumiem, varbūt viltīgā veidā, taču nu beidzot viņš kunga mantu bija lietojis tā, kā kungs to acīmredzot bija gribējis – lai vairotu draudzību un darītu vieglākas cilvēku nastas. Beidzot viņš bija rīkojies sava kunga interesēs.
Šī Rakstu vieta sasaucas ar citu līdzību, kurā Jēzus stāsta par samarieti, kurš nevaicāja, vai ievainotais vīrs uz ceļa ir viņa tuvākais, bet darīja viņu par savu tuvāko, palīdzot, atvieglojot viņa ciešanas un pat izglābjot viņa dzīvību. Ej un dari tu tāpat! Tā pati tēma bieži ieskanas Jēzus mācībā. Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs esat darījuši man. Palīdziet cits citam, atbalstiet cits citu, dariet otru cilvēku par savu tuvāko. Tā jūs pareizi lietosit mantību, ko Kungs jums uzticējis. Tā jūs darbosities sava Kunga nodomā un pieaugsit Dieva līdzībā, kurā esat radīti.
Visās tādās vietās Jēzus māca cilvēkiem darīt to, ko darīt pasaulē nāca viņš pats. Viņš pats ir kā kungs no līdzības, kurš ir gatavs ciest zaudējumus, ja vien tā top dzēsts cilvēku parāds un ja vairojas draudzība. Jēzus tiešām cieta vislielākos zaudējumus. Lai dzēstu cilvēku parādu Dieva priekšā, lai darītu mūs par debesu Tēva bērniem un par saviem draugiem – viņš atstāja savu Dieva stāvokli un pieņēma cilvēka veidu. Viņš uzņēmās visas cilvēces grēku nastu un izpirka to ar savu krusta nāvi. Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka viņš deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Un Kungs Jēzus vēlas, lai ticība, kuras dēļ cilvēks Viņā iemanto mūžīgo dzīvību, izpaustos sadraudzībā, piedošanā, savstarpējā atbalstā un mīlestībā viņa mācekļu starpā. „Pēc tā lai pazīst, ka jūs esat mani mācekļi, ka jums ir mīlestība savā starpā“, viņš saka.
Laika gaitā ir daudz jautāts priekš kam vajadzīga baznīca. Ir bijuši teologi, kuri pat mēģinājuši pretstatīt evaņģēliju baznīcai, sakot, ka īstajai Jēzus mācībai nav nekāda sakara ar baznīcas struktūrām. Interneta diskusijās baznīcu bieži sauc par cilvēku izdomājumu, pat par biznesa projektu. Šodien ir tik populāri katram meklēt tikai savas attiecības ar Dievu, ka baznīca ar tās mācību, sakramentiem un dievkalpojumiem dažam šķiet traucējoša un lieka. Tomēr nespriedīsim tik pārsteidzīgi. Baznīcu ir dibinājis pats Kristus. Viņam tā bija vajadzīga un svarīga. Tātad tā ir vajadzīga un svarīga arī cilvēkiem. Atliek tikai saprast kā un kāpēc.
Dievs ir cilvēka acij neredzams un rokai nesataustāms. Kādreiz viņš ar savu tautu sarunājās uguns un mākoņu stabā vai praviešu atklāsmēs. Taču Dievs no mūžības bija nolēmis laiku piepildījumā atklāt cilvēcei sevi redzamā, taustāmā un saprotamā veidā – Jēzū Kristū. Dieva vispilnīgākā atklāsme bija Vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Viņā Debesu valstība patiesi bija tuvu klāt pienākusi. Jēzus mācīja cilvēkus, palīdzēja tiem, paēdināja, dziedināja, atbrīvoja no ļauno garu varas. Viņa krusts un augšāmcelšanās bija Dieva lielākie darbi kopš pasaules radīšanas. Tur viņš salauza nāves un elles varu pār cilvēku. Čūskai tika sadragāta galva, kaut tā viņam iedzēla papēdī. Tur Kristus sagādāja mums grēku piedošanu, tā, lai neviens kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Taču pienāca laiks Jēzum atgriezties Debesīs, no kurām viņš bija nācis. Kas notika ar viņa mācību? Kas notika ar viņa darbu? Ievērojiet, ka Jēzus neuzrakstīja grāmatu, lai katrs varētu palasīt kad un kā grib. Viņš nodibināja baznīcu. Alberts Šveicers reiz teica, ka pirmie mācekļi gaidīja nākam Debesu valstību, bet atnāca Baznīca. Tai viņš uzticēja savu mācību. Tai viņš uzticēja uzrakstīt un izveidot Jauno Derību. Baznīcai Dievs dāvāja svēto garu, lai tā spētu Svētos rakstus saprast. Baznīcai viņš uzticēja gadsimtu gaitā atrast Rakstos atbildes katra konkrētā laika svarīgajiem jautājumiem. Baznīcai viņš uzdeva sludināt evaņģēliju, izdalīt sakramentus, darīt par mācekļiem visas tautas, dziedināt slimos, atbrīvot apsēstos, paēdināt izsalkušos, palīdzēt nospiestajiem, iepriecināt bēdīgos.
Īsāk sakot, Kristus uzticēja baznīcai turpināt viņa darbu pasaulē. Vēl vairāk, viņš pats identificējās ar baznīcu. Kad Sauls vajāja draudzi, Jēzus viņam jautāja: „Saul, Saul, kādēļ tu vajā – mani?“ Jaunajā Derībā baznīca ir saukta par Kristus miesu, tātad par dievišķā Vārda iemiesošanās turpinājumu. Un ja tā, vai baznīca var būt mazsvarīga? Vai tā var būt pretstatā evaņģēlijam un ticībai? Nē. Gluži otrādi. Kristu nevar pilnībā ne satvert, ne saprast ārpus viņa miesas – baznīcas. „Būt Kristū“ nav šķirams no „būt Baznīcā“. Viņš pats to tā ir vēlējies. Tik svarīga Jēzum biija baznīca. Ko tas nozīmē mums?
Mūs šai 21. gadsimta rītausmā Kristus ir cēlis par savas bagātības – Baznīcas pārvaldniekiem. Mums viņš uzticējis būt par savu noslēpumu namturiem. Apustulis Pēteris raksta: „Jūs esat izredzēto cilts, ķēnišķīga priesterība, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.“ Esot ieceltiem namtura kārtā, ir noderīgi ņemt vērā, ko kungs Jēzus pārvaldnieka darbā atrod par slavējamu.
Pirmkārt to, ka pārvaldnieks rīkojas gudri, gatavodamies norēķina dienai. Atcerēsimies vēl citu Jēzus līdzību, kurā pieminēta norēķina diena. Kāds cilvēks uztic savu mantu kalpiem un aizceļo. Nopēlumu izpelnās kalps, kas mantu aprok zemē, it kā droši paglabādams. Uzslavu saņem tas kalps, kas viņam uzticēto liek lietā, nopelnīdams pieckārtīgus vai desmitkārtīgus augļus.
Kungs savai Baznīcai ir uzticējis daudz dārgumu – savu vārdu, sakramentus, Svētā Gara dāvanas un daudzu paaudžu ticīgo lūgšanu un garīgās dzīves pieredzi. Ne tādēļ uzticējis, lai mēs to iekonservētu, apraktu zemē, bet tādēļ, lai mēs to liktu lietā un vairotu. Lai tas nestu augļus. Vispirms katram, kas tic, ir jāgādā, lai Kristus dāvātā pestīšana un Svētais Gars nestu augļus viņā pašā. Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni, raksta apustulis Pāvils.
Tas ir aicinājums uz nopietnu, iekšēju, garīgu dzīvi. Uz dzīvi ar Dieva vārdu un sakramentiem, ar dievkalpojumiem un personīgām lūgšanām, Svēto Rakstu studijām un apceri – ne tikai svētdienās, bet ikdienā, ikkatru brīdi. Kristus par to atdeva dzīvību. Cik mēs tam veltām no savas dzīves? Kristus ir dāvājis ataisnošanu un grēku piedošanu tiem, kas Viņam tic un seko. Par to mēs daudz sludinām un mācāmies savās draudzēs. Taču pestīšanas dāvana un kristības sakraments ir arī aicinājums uz svēttapšanu visa mūža garumā. Svēttapšana nozīmē visu, kas dvēseli atver Svētajam Garam, lai viņš varētu tajā veikt iekšējo atdzimšanas un atjaunošanas darbu. To meklējot un darot, mēs esam godprātīgi namturi, kas viņiem uzticēto mantu ir likuši uz augļiem.
Tikai nesot Gara augļus, baznīcas locekļi ir ticami Kristus liecinieki. Atcerēsimies Jēzus vārdus, ka pasaules bērni ir gudri. Viņi ātri ierauga, kur cilvēks ar muti runā vārdus, kurus sirdī un garā nedzīvo līdzi. Misija un liecība sākas no mūsu pašu pieaugšanas Gara dzīvē.
Kristus ir gribējis, lai viņa Baznīca pasaulē būtu vieta, kur cilvēks atrastu savu parādu dzēstu un nastu atvieglotu. Tad tā var cerēt uz viņa uzslavu. Baznīca var darīt daudz ko citu – iesaistīties kultūras dzīvē un politikā, gādāt par vides aizsardzību un lūgt par mieru pasaulē. Taču, to darot, tā nedrīkst atstāt novārtā galveno: Dieva vārdu un sakramentus. Jebkuru citu sabiedrisku aktivitāti var veikt valsts vai kāda nevalstiska organizācija, bet neviens cits nevar cilvēkiem nest evaņģēliju. Tikai baznīca. Ja baznīca to atstāj novārtā, tā līdzinās nederīgam, netaisnam pārvaldniekam, kas tikai izšķiež viņam uzticēto mantu, laiku un pilnvaras.
Namturim vienmēr jāatceras, ka viņš nav tam uzticētās mantas kungs, bet tikai pārvaldītājs. Šodienas postmodernā sabiedrība vēlas un gaida, lai baznīca tai piebalsotu. Lai baznīca apstiprinātu, ka katram ir tiesības uz savu patiesību, uz savu tikumību un ka katram ir tiesības saņemt Dieva svētību – kā šodien mēdz teikt – „da jebkam“, ko katrs dara. Tas baznīcai var likties vilinoši, jo par to tā saņem pasaules uzslavu. Tomēr baznīca ir pārvaldnieks nevis kungs. Vārds, patiesība un mācība pieder Dievam nevis baznīcai. Baznīca nav brīva mācīt ko citu kā tikai Dieva vārdu – likumu un evaņģēliju. Kaut arī katrā laikmetā cilvēkiem saprotamā valodā, tomēr vienmēr to pašu vēsti. Tā darot, baznīca bieži izpelnās pasaules nopēlumu. Tomēr ne pēc pasaules, bet pēc sava Kunga uzslavas tai jātiecas. Namturis dara gudri, ja gatavojas norēķina dienai. Dieva vārds saka – esi uzticīgs līdz galam!
Un visbeidzot – kungs savu pārvaldnieku uzslavēja par to, ka viņš bija darījis sev draugus. Arī tas ir mūsu uzdevums – darīt draugus, vairot sadraudzību. Visur, kur vien esam – savā ģimenē, savā darba vietā, savā pilsētā, kristiešiem vajadzētu darīt draugus sev un savam Kungam. Reiz Jēzus ar mācekļiem iegāja kādā ciemā, kura iedzīvotāji nebija pret viņiem visai draudzīgi. Mācekļi bija sašutuši. Viņi gribēja pat uguni saukt no debesīm, lai cieminiekus sadedzina. Bet Jēzus teica: „Neaizmirstiet, kādam Garam jūs piederat.“ Tas ir atgādinājums mums, dzīvojot pasaules bērnu starpā – neaizmirst, kādam Garam mēs piederam un gādāt par Gara augļiem savā dzīvē. Ar to mēs no nedraugiem darīsim draugus sev un savam Kungam.
Šodien, baznīcas dienās, es noslēgumā gribētu īpaši uzsvērt sadraudzību baznīcā. To mūsu Kungs īpaši uzslavēs. Kā namturiem mums jāveicina un jāstiprina sadraudzība baznīcā. Savā draudzē. Savā iecirknī. Starp kaimiņu draudzēm. Starp visām mūsu draudzēm. Mums jālūdz un jāstrādā pēc sadraudzības un vienotības mūsu baznīcā. Starp kristīgajām baznīcām Latvijā un visā pasaulē. Atcerēsimies, par ko kungs uzslavēja savu pārvaldnieku – par to, ka viņš bija darījis draugus. Kaut ar netaisna mamona palīdzību, bet viņš bija izplatījis draudzību.
Sadraudzība Kristū ir jākopj. Ir jānes dvēselē labvēlība un vēlēšanās pēc baznīcas vienotības. Pēc tās jālūdz. Tās labā vienmēr kaut kas jādara. Tā nav mūsu izvēle, bet namtura pienākums. Lai Dievs svētī, ka arī mūsu baznīcas dienas izaug par tradīciju, kas stiprina vienotību un sadraudzību mūsu baznīcā. Lai baznīcas dienas palīdz mums ieraudzīt savas baznīcas skaistumu un to arvien stiprāk iemīlēt. Amen.
Jūsu
+ Jānis Vanags,
Arhibīskaps
Fantastisks sprediķis!