425 gadi sludinot latviski. R.Slenckas sprediķa teksts. 

Svētdien, 2007.gada 30. septembrī atcerēsimies to dievkalpojumu pirms 425 gadiem, kad 1582.gada 29.septembrī mācītājs Auervinus AVESTS (Auervinus thor Avest) pirmo reizi noturēja sprediķi latviešu valodā.

Arī šodien sprediķos vācu teologs Dr. Reinhards Slenczka, kurš viesojās arī pirms 5 gadiem, kad svinējām 420 gadu atceri.

Svētdienas dievkalpojums notiks pēc ierastās kārtības, ar Svēto Vakarēdienu, kurā tiks izmantoti senākie Jāņa baznīcas vakarēdiena trauki, kas kalpo no XVI.gs beigām.

Pēc dievkalpojuma visi baznīcēni tiks aicināti doties caur sakristeju, kurā ir novietots virsmācītāja Jāņa Liepiņa portrets (sludināja Dieva vārdu no 1965 – 2007. g) un tālāk uz baznīcas iekšējo pagalmu (lietus laikā uz draudzes nama zāli).

Pievienots R. Slenckas sprediķa teksts:

Dievkalpojums 2007 g. 30. septembrī Jāņa Baznīcā Rīgā.

Nedēļas pants: „Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.“ Ps 34, 8

Vēst: Atkl. 12, 7-12a

Ev.: Mat 20, 29-34

Spred.: Mat 18, 1-6.10

Mt 18 1 Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?”

2 Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū

3 un sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

4 Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.

5 Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.

6 Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā…

10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.

Lūgšana:

Kungs, Debesu Tēvs, Tu kristībā esi mūs uzņēmis par saviem bērniem un esi uzdevis saviem svētajiem eņģeļiem mūs sargāt. Tad nu mēs lūdzam Tevi: Lai Tavi sūtņi mums palīdz saskatīt Tavu klātesamību un to, kā mēs esam saistīti ar Tevi. Vadi mūs cauri šim laikam, caur dzīvi un nāvi, līdz mēs savām acīm varēsim skatīt to, ko ticam, un skatīt Tevi vaigu vaigā Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķajā godībā. Āmen.

Mīļā draudze Kristū!

0.Divas atceres dienas.

29. septembrī, kas bija vakar, mēs šajā draudzē svinam divas atceres dienas. Pirmkārt tā ir erceņģeļa Miķeļa un visu eņģeļu diena. Otrkārt, mēs pieminam sprediķošanas ieviešanu latviešu valodā tūkstoš pieci simti astoņdesmit otrajā gadā, tātad pirms četri simti divdesmit pieciem gadiem. Tam, ka abas šīs atceres dienas sakrīt, ir labs un dziļš pamatojums. Tas bija vācu tautības mācītājs, kas pirmais sprediķi runāja latviski. Mani tas ļoti saviļņo, ka esmu ielūgts sprediķot šajā īpašajā atceres dienā, tāpat kā jau pirms pieciem gadiem, kad es šeit Rīgā vēl drīkstēju kalpot par Lutera Akadēmijas rektoru. Mans vācu akcents, ko nevar nepamanīt, var atgādināt, kā tas ir bijis toreiz, pirms daudzajiem gadiem. Taču tajā pašā laikā kļūst skaidrs, ka tautību, valodu un rasu atšķirības Dieva vārda sadraudzībā un kristībā Kristus miesā gan netiek atceltas, tomēr tiek pārvarētas. Tas ir liels brīnums, kas aizsācies pirmajos Vasarsvētkos Jeruzalemē un kas turpinās līdz mūsdienām. Ir nojauktas robežas evaņģēlija sludināšanai, kuras bija radušās kā Dieva sods par cilvēku pārgalvību, tiem ceļot Bābeles torni.

Īpaša līdzdalība tur ir eņģeļiem, un par to mums atgādina arī eņģelis, kurš stāv virs manis uz kanceles jumtiņa. Agrākās fotogrāfijās eņģelim ir arī krusta zizlis rokā. Vārds eņģelis nozīmē vienkārši Dieva sūtnis. Radniecīgi ir vārdi eņģelis un evaņģēlijs. Vēstījumā par eņģeļiem runa nav par to, kā tie izskatās, bet gan par to, ko viņi Dieva uzdevumā saka un dara.

Tā, piemēram, ir eņģeļi, kas ierodas pie ganiem Betlēmes laukā, lai viņiem pasludinātu lielu prieku sacīdams: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs“ (Lk 2, 10-11).

Lieldienu rītā eņģeļi ierodas pie sievietēm, kuras atnākušas pie Jēzus kapa un atradušas to tukšu. Viņi tām paskaidro to, ko tās pašas nav spējīgas izskaidrot. Mēs lasam: „Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams“ (Lk 24, 4-6).

Vārdam „eņģelis” ir tāda pati nozīme kā vārdam „apustulis”. Apustuļi ir Jēzus Kristus sūtņi ar uzdevumu sludināt evaņģēlija priecīgo vēsti un tās kristīt. Un ja to šeit, Latvijā, vispirms ir darījuši vācu misionāri un bīskapi, tad valodas maiņa jau nenozīmē, ka taptu izmainīts apustuliskā uzdevuma saturs un tā īstenošana. Jo visi šie sūtņi ved pie Jēzus Kristus atziņas un ticības uz Viņu.

Līdz mūsdienām tie ir pavisam trīsdesmit deviņi mācītāji, vācieši un latvieši, kuri kopš tūkstoš pieci simti astoņdesmit otrā gada latviešu valodā ir kalpojuši šajā draudzē. Pie tam mēs šodien īpaši pieminam arī augsti cienīto mācītāju un prāvestu Jāni Liepiņu, kurš šogad ir aizgājis mūžībā svētītā vecumā, nodzīvodams deviņdesmit vienu gadu. Sešdesmit četrus gadus viņš ir kalpojis par mācītāju, no tiem trīsdesmit piecus gadus – vairāk nekā visi citi – šajā draudzē. „Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!“, tā teikts vēstulē ebrejiem (13-ā nodaļa, 7-tais pants.). Jaunam portretam sakristejā mums šodien jāatgādina par viņu, kuru vairums no mums ir pazinuši un cienījuši.

Taču tagad palūkosim un uzklausīsim, ko Dievs mums caur saviem sūtņiem grib rādīt un sacīt.

1.Mācekļi strīdas.

Katrs grib būt pirmais, labāks nekā citi. To mēs pazīstam sportā, to mēs piedzīvojam darbā un skolā. Komunisti mēģināja šādas atšķirības atcelt, viņi gribēja radīt strādnieku un zemnieku paradīzi. Taču tas noveda vienīgi pie jaunas nomenklatūras.

Arī pie mācekļiem, tātad Jēzus Kristus draudzē, pastāv šādas atšķirības: „Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?“ Šajā mācekļu jautājumā izpaužas cerības saņemt īpašu atalgojumu un iegūt īpašu stāvokli, tātad tiek sagaidīts, ka arī Paradīzē pastāvēs sava veida nomenklatūra…

Taču Jēzus šādām mācekļu un līdz ar to varbūt arī mūsu gaidām pārvelk svītru. Jo Dieva Valstība nav vienkārši mūsu sabiedrības spoguļattēls, sabiedrības, kurā piepildās visas mūsu vēlmes un kur novērsti visi trūkumi – kā to mums attēlo daži ideologi. Kāds gudrs vīrs (filosofs Kārlis Popers) par to kādreiz teicis: „Mēģinājums zemes virsū radīt paradīzi ir vienmēr radījis elli.”

Bet ko mums saka un parāda mūsu Kungs? – Kad mācekļi spriež par lielumu, Jēzus viņiem norāda uz vismazāko: „Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū.”

2.„Bērnišķi ticēt un bērnišķi lūgt…”

Kurš gan nepazīst šo ietekmīgo dziesmu no dziesmu grāmatas „Māci man ticēt, Kungs, māci man lūgt..” (419)? Par to gribam turpmāk atgādināt.

Jautājumā par to, kurš Debesu valstībā varētu būt lielākais, Kungs saviem mācekļiem netur garas runas. Viņš to vidū vienkārši nostāda mazu bērnu. Tas droši vien nav skolas vecuma bērns, bet gan kādus četrus piecus gadus vecs, kas varbūt jau nedaudz prot runāt.

Mēs visi zinām, kādi ir bērni: tiem raksturīga neierobežota uzticēšanās, viņos var izpausties neiegrožots prieks, bet var arī izlauzties neapvaldīta raudāšana. Bērni ir mazi, tiem vajag daudz palīdzības, jo viņi vēl nespēj paši par sevi parūpēties. Bet Kungs mācekļiem un arī mums saka: „Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.“

Bērns ļauj sevi paņemt aiz rokas un uzvest uz pareizā ceļa. Viņš jāapgādā ar ēdienu un dažkārt arī jāpabaro. Līdzīgi tas var būt arī ar slimniekiem, veciem vai mirstošiem. cilvēkiem.

Bet: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt? Kā tas var notikt?“ – Tā jautā gudrais Nikodēms (Jņ. 3, 4.9). Vai cilvēks var savu dzīvi sākt vēlreiz, no jauna, ja arī mēs to dažkārt vēlētos? Neviens no mums to nespēj. Tas, tātad, mums, cilvēkiem, nav iespējams. Mēs esam priecīgi un pateicīgi, kamēr vien mēs paši vēl varam kustēties un sevi aprūpēt.

Bet kur tad mēs neesam tikai kā bērni, bet patiešām paši esam bērni?

Tas notiek, piemēram, tur un tad, kad mēs lūdzam: „Mūsu Tēvs Debesīs…” Tā ir lūgšana, ko Dieva Dēls mācīja saviem mācekļiem. Katrs no tās septiņiem lūgumiem satur to, kas mums nepieciešams dzīvojot un nomirstot – kas nepieciešams pestīšanai. Bet vai mēs varam visu to, ko mēs šeit lūdzam, dot sev paši?

Un kā, ar ko mēs kļūstam bērni? Ar kristību Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Ar to mēs esam tapuši Dieva bērni, Kristus miesas locekļi, brāļi un māsas Kristū. Par kristības rezultātu sacīts: „Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.“ (Gal. 3, 28). Un būsim skaidrībā: Šeit, piemēram, nav svarīgi – latvietis vai vācietis – jautājums, kurš tad ir tas lielākais, līdz ar to ir lieks. Pastāvošās atšķirības šajā pasaulē netiek atceltas. Taču mēs visi esam saistīti tajā, ko saņemam no Dieva. Kā sākums tas notiek kristībā. Bet tas notiek arī, kā mēs to arī šeit darīsim vēlāk, Vakarēdienā, pie Kunga galda saņemot mūsu Kunga Jēzus Kristus miesu un asinis grēku piedošanai. Tas ir mūsu Kungs kas mūs pabaro.

Palūkosimies pavisam praktiski: Tāpat, kā mums tiek piedoti grēki, mums tie jāpiedod arī mūsu tuvākajiem. Un tad nu padomāsim, ko tas var nozīmēt laulībā, ģimenē, jā, arī draudzē, kad tiek paņemts prom viss, kas mūs šķir vienu no otra un noskaņo vienu pret otru, un kas zināmos apstākļos var turpināties gadiem ilgi, vai pat visu mūžu, kad mēs ar to dzīvojam un viens otram to pieminam. Par šādu konfliktu pārvarēšanu ir runa mūsu sprediķa beigu daļā.

Bet līdz ar to iesim tagad soli tālāk un nonāksim pie eņģeļiem.

3.Par eņģeļiem.

Tur, kur runa ir par bērnišķīgu ticību un par eņģeļiem, Kungs pabeidz ar briesmīgiem draudiem sacīdams: „Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā…

Un šeit vēl kāds nopietns brīdinājums: „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.“

Šie bērni – un mēs tagad varam mierīgi sacīt: mēs visi, kas ticam uz Jēzu Kristu, atrodamies īpašā mūsu Kunga aizsardzībā. Jā, Viņš pat uzsver: „Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani“. Tātad: Kas tic uz Kristu, tas nav kristietis tikai vārda pēc, bet gan ir viss cieši saistīts ar Kristu, tas pieder pie Viņa un Kristus pieder mums. Par to Vēstulē efeziešiem trīs septiņpadsmit sacīts: „…un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā“. Varbūt daži no jums zina Lutera teiciens, kas ir Lutera Akadēmijas moto: „Ticībā Kristus ir klātesošs”. Kristībā būt saistītam ar Kristu nozīmē arī: „Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam,(Rm. 6, -6).

Šajā gluži ciešā saistībā ar Dievu par eņģeļiem sava vieta un savs uzdevums priekš mums ir formulēts Vēstulē ebrejiem (viens, četrpadsmit): eņģeļi ir„…kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana“.

Par eņģeļiem var runāt ļoti daudz, un tie gleznās attēloti kā figūras, lielākoties baltā tērpā un ar spārniem. Bībelē tie gan ne vienmēr aprakstīti kā būtnes ar spārniem. Spārni drīzāk ir norāde uz to, ka šos Dieva kalpotājus nesaista zemes pievilkšanas spēks, bet gan, ka tie sasaista Debesis un zemi, Dievu un cilvēkus. Tāpēc mēs arī vēlāk, pie Vakarēdiena, piebalsosim eņģeļu slavināšanas dziesmai, dziedādami „Svēts ir, svēts ir, svēts ir tas Kungs! Un debess un zeme ir pilna Viņa godības…”

Tāpēc mums arī šajā baznīcā eņģeļi ir acu priekšā. Palūkosim tagad vēlreiz uz šo eņģeli virs kanceles, kurā es stāvu: Šim eņģelim ir spārni, un viņš tur krusta zizli (?), ar kuru viņš mūs vada. Apakš kanceles jumtiņa ir balodis, Svētā Gara zīme. Tā ir redzama zīme tam, kā Dieva vārda sprediķis nāk pie mums caur eņģeļiem, apustuļiem un mācītājiem. Tādā veidā pie mums nāk Dievs, un mēs topam vesti ceļā pie Dieva.

Eņģeļi nav Dievs, tāpēc tie arī netiek pielūgti kā Dievs. Bet arī mums jālūdz eņģeļu klātbūtne un aizsardzība, kā tas notiek Mārtiņa Lutera Rīta un Vakara lūgšanās: „Tavs svētais eņģelis lai stāv man klāt, lai ļaunajam ienaidniekam nebūtu varas pār mani…” Un tā lūdzot pabeigsim šo svētrunu ar dziesmas pantu no mūsu Dziesmu grāmatas (343,3):

„Un beidzot sūti eņģeli

Lai varu atstāt pasauli

Un spēju mirt bez bailēm.

Man gurdās acis aizdari

Un glabā mani žēlīgi, Kad savas mājās aiznes.

Bet tenī Lielā Dienā, Dievs,

No nāves ļauj man piecelties;

Dod Kungs, lai man ar’ spīd Tavs vaigs,

Tu pestītājs un cilvēks maigs.

Ak Kungs un Dievs, Jel klausi nun šo lūgšanu!

Es vienmēr Tevi slavēšu!”

Āmen.