Ticības Apliecība 

OTRĀ DAĻA

Par ticību

Līdz šim mēs esam dzirdējuši kristīgas macības pirmodaļu un redzējuši taja visu, ko Dievs grib, lai mēs daram un nedaram. Tam pamatoti seko ticība, kura dod mums visu, ko no Dieva gaidam un kas mums jasaņem, un, īsi sakot, maca Viņu pilnība atzit. Ticībai ir , lai mēs spētu darīt to, kas mums saskaņa ar baušļiem jadara. Ka jau teikts, tie ir tik augsti, ka visas cilvēku iespējas tos turēt ir parak niecīgas un vajas. Tadēļ šo daļu ir tikpat svarīgi macīties ka iepriekšējo, lai zina tu, ka baušļus pildīt, no kurienes un ka rast spēku. Ja mēs paši saviem spēkiem varētu turēt baušļus, tad mums nekas vairak nebūtu vajadzīgs – ne ticība, ne lūgšana Mūsu Tēvs. Bet vienkaršajiem ļaudīm sakuma pietiek iemacīties un saprast pašu ticības apliecību, iekams viņiem izskaidro, ko ta dod un kalab ir nepieciešama.

Agrak ticības apliecība tika iedalīta divpadsmit artikulos, bet, ja apkopotu atsevišķas daļas visu, kas Rakstos ir sacīts par ticību, tad artikulu būtu daudz vairak, jo tos ari nevar skaidri izteikt tik nedaudzos vardos. Lai to varētu aptvert, cik iespējams vienkarši, ka tas macams bērniem, mēs visu ticības apliecību ietversim trīs galvenajos artikulos atbilstoši Dieva trim personam, uz kuram ir vērsts viss, kam mēs ticam. Pirmais artikuls – par Dievu Tēvu – paskaidro radīšanu; otrais – par Dēlu – paskaidro pestīšanu; trešais – par Svēto Garu – paskaidro svētdarīšanu. Ticības apliecību varētu visīsak izteikt vardos: Es ticu uz Dievu Tēvu, kas mani radījis; es ticu uz Dievu Dēlu, kas mani pestījis; es ticu uz Svēto Garu, kas dara mani svētu. Viens Dievs un viena ticība, bet trīs personas, tadēļ ari trīs artikuli jeb apliecības. Tad nu īsuma parrunasim šos ticības apliecības vārdus.

PIRMAIS ARTIKULS

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju.

Te loti īsi attēlots un aprakstīts, kas ir Dieva Tēva būtība, griba, rīcība un darbs. Kad baušļi ir pavēlējuši, ka mums nedrīkst būt vairak ka viens Dievs, varētu jautat: kas Dievs īsti ir, ko Viņš dara, ka Viņu godat vai attēlot un aprakstīt, lai Viņu pazītu? To maca šis un nakamie artikuli. Ticības apliecība nav nekas cits, ka kristiešu atbilde un apliecinajums, kas balstīts pirmaja bauslī. Ja mazam bērnam jautātu: “Mīļais bērns, kads ir tavs Dievs? Ko tu par Viņu zini?” Tad viņš varētu atbildēt: “Mans Dievs ir: pirmkart, Tēvs, kas radījis debesis un zemi. Vienīgi Viņu es uzskatu par Dievu, jo nav neviena cita, kas varētu radīt debesis un zemi.”

Macītiem un kaut cik lietpratīgiem ļaudīm visus trīs artikulus var plaši apskatīt un iedalīt tik daļas, cik tajos vardu. Taču mazajiem skolēniem pietiek paradīt visnepieciešamako – to, ka šis artikuls attiecas uz radīšanu, pasakot vardus “debess un zemes Radītajs”. Bet ko nozīmē vardi: “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītaju, Radītaju” utt.? Atbilde: es ticu, ka esmu Dieva radība, tas ir, ka Viņš man ir devis un bez mitas uztur miesu, dvēseli un dzīvību, lielus un mazus locekļus, visus jutekļus, pratu un saprašanu utt.; devis ēdienu un dzērienu, apģērbu, uzturu, sievu un bērnus, saimi, maju un saimniecību utt. Turklat Viņš liek visam radībam man kalpot dzīves vajadzības un nepieciešamības: saulei, mēnesim un zvaigznēm debesis, dienai un naktij, gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un visam, kas ir uz zemes: putniem, zivīm, zvēriem, labībai un visdažadakajiem augiem; tapat Viņš devis visu, kas pieder pie miesīgiem un laicīgiem labumiem: labu valdību, mieru un drošību. No ša artikula jamacas, ka mums nevienam nav dzīvības pašam no sevis, tapat nevaram paši radīt un uzturēt neko no lietam, kuras šeit minētas un kuras vēl varētu minēt, lai ari cik tas būtu mazas vai niecīgas. Tas viss ir ietverts varda – Radītajs.

Turklat mēs apliecinam, ka Dievs Tēvs ne tikai devis visu, kas mums ir un ko redzam, bet ari ik dienas sarga no katra ļaunuma un nelaimes, novērš jebkadas briesmas un negadījumus un dara to visu aiz tiras mīlestibas un laipnības, bez mūsu nopelna – ka laipns, mīlošs Tēvs. Talak sakamais ir ietverts parējas divas ša artikula daļas par Tēvu Visuvaldītaju.

Pats par sevi ir saprotams, ka no ta izriet secinajums: tā ka visu, kas mums ir, ka ari visu debesis un virs zemes Dievs ik dienas dod, uztur un pasarga, tad mums tiešam pienakas Viņu bez mitas mīlēt, slavēt, Viņam pateikties un, īsi sakot, pilnīgi kalpot Viņam ar visu to, ka Viņš baušļos prasījis un pavēlējis. Ja mēs gribētu sīkak aplūkot, tad daudz būtu sakams par to, cik maz ir tadu, kas tic šim artikulam. Mēs visi parskrienam tam pari, to dzirdam un runajam, bet neredzam un neapdomajam, ko šie vardi mums maca. Ja mēs no sirds tiem ticētu, tad dzīvotu pēc tiem, nevis tik lepni staig-atu, lepotos un lielīto , it ka mums pašiem no sevis būtu dzīvība, bagatība, vara, ,os utt., it ka citiem būtu mūs jabīstas un mums jakalpo. Ta dk.ojas nelaimīga, ačgarna pasaule, kas ieslīgusi sava akluma; ta nelietīgi izmanto visas Dieva davanas savai augstpratībai, iedomībai, skopumam, iekarei, priekam un patikai, ne reizes nepaskatīdamas uz Dievu, lai Viņam pateiktos vai atzītu Viņu par Kungu un Radītaju. Tadēļ šim artikulam vajadzētu radīt mūsos pazemību un bijību, ja mēs tam ticam, jo mēs ik dienas grēkojam ar acīm, ausīm, rokam, miesu un dvēseli, naudu, mantu un ar visu, kas mums ir; īpaši to dara tie, kuri cīnas pret Dieva vardu. Tomēr kristiešiem ir ta priekšrocība, ka viņi atzīst par savu pienakumu kalpot un būt paklausīgiem Dievam.

Tapēc mums šaja artikula ik dienas javingrinas un tas jaiegaumē. Un visa, ko redzam un kas labs notiek, kur mēs izkļūstam no grūtībam un briesmam, jaatceras, ka Dievs mums to visu dod un dara, lai mēs justu Viņa tēvišķo sirdi un neizmērojamo mīlestību pret mums. Ta sirds kļūtu silta un dedzīga, būtu pateicīga, un visus šos labumus lietotu Dievam par godu un slavu.

Mēs esam īsi parrunajuši ša artikula nozīmi, cik to sakuma nepieciešams zinat vienkaršajiem ļaudīm, proti: ko mēs no Dieva esam guvuši un saņemam un ko mēs par to esam parada. Ta ir liela un teicama atziņa, bet vēl lielaks dargums. Te mēs redzam, ka Tēvs pats Sevi mums devis līdz ar visam radībam un jau šaja dzīvē bagatīgi mūs apgada, nemaz nerunajot par to, ka Viņš mūs vēl apber ar neizsakamiem, mūžīgiem labumiem caur savu Dēlu un Svēto Garu, ka mēs par to turpmak runasim.

OTRAIS ARTIKULS

Un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Te iepazīstam Dieva otro personu; mēs uzzinasim, ko vēl esam saņēmuši no Dieva bez iepriekš minētajam laicīgajam lietam, proti, ka Viņš mūsu laba sevi pilnīgi iztukšojis un neko nav paturējis, ko nebūtu mums devis. Šis artikuls satura ir loti bagats un plašs. Lai to izskaidrotu īsi un bērniem saprotama veida, mēs aplūkosim vienu vardu, apkopojot taja visu ša artikula saturu, lai macītos, ka

mēs esam pestīti, pamatojoties uz vardiem – “uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu”.

Ja kads tev jautā: “Kam tu tici otraja artikula par Jēzu Kristu?”, atbildi īsi: “Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dieva Dēls, ir tapis mans Kungs.” Ko tas nozīmē – “tapis Kungs”? Tas ir: Viņš mani atpestījis no grēka, velna, naves un jebkada posta. Pirms tam man nebija kunga vai ķēniņa, jo es biju saistīts velna vara, navei nolemts, grēka un akluma sapīts.

Kad mēs bijam radīti un no Dieva Tēva saņēmuši visadu labumu, naca velns un ieveda mūs nepaklausība, grēka, navē un visada posta, ta ka mēs bijam pakļauti Dieva dusmam un nežēlastibai, notiesati mūžīgai pazušanai, ka bijam to pelnījuši. Nebija ne padoma, ne palīdzības, ne mierinajuma, iekams šis vienīgais un mūžīgais Dieva Dēls apžēlojas par mūsu bēdam un postu ar nepelnītu žēlastibu un naca no debesīm, lai mums palīdzētu. Ta ir padzīti visi tirani un apspiedēji, un viņu vieta nostajies Jēzus Kristus ka dzīvības, taisnības, visa laba un svētibas Kungs. Viņš mūs, nabaga pazudušos cilvēkus, ir izravis no elles rīkles, ieguvis, atbrīvojis un atkal ievedis Tēva laipnība un žēlastība, ka savu īpašumu ņēmis mūs sava aizsardzība un patvēruma, lai vadītu mūs ar savu taisnīgumu, gudrību, spēku, dzīvību un svētību.

Šā artikula kopsavilkums – vārdiņš Kungs, citiem vardiem sakot, nozīmē to pašu, ko Pestītājs, kas mūs ir vedis no velna pie Dieva, no nāves – dzīvība, no grēka – taisnība un pie tās ari uztur. Bet sadaļam, kas viena pēc otras seko šajā artikulā, nav cita uzdevuma, ka tikai šo pestīšanu skaidrot un paust: ka un kada veida tā notikusi, tas ir, cik ta Viņam maksajusi, ko Viņš taja ieguldījis un ko uzņēmies, lai mūs iegūtu un pakļautu Savai varai, ka Viņš ir tapis cilvēks, bez grēka ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas, lai būtu Kungs par grēku. Viņš ir cietis, miris, aprakts, lai par mani gandarītu un samaksatu par maniem parkapumiem – ne ar sudrabu vai zeltu, bet ar savam dargajam asinīm. To visu Viņš darījis tādēļ, lai kļūtu mans Kungs, jo neko no tā Vinš nav darījis Sevis dēl, nedz arī Vinam tas bijis vajadzīgs. Pēc tam Viņš ir augšamcēlies, iznīcinajis navi,visbeidzot uzkapis debesis, lai valdītu pie Tēva labas rokas. Tagad nu velnam un visam varam japakļaujas Viņam un jaguļ pie Viņa kajam, līdz Viņš pastara diena mūs pilnīgi nošķirs un atdalīs no Jaunas pasaules, velna, naves, grēka utt.

Visas šis atsevišķas daļas nav jaizklasta īsā bērnu sprediķī, bet gan japaskaidro lielajos sprediķos visa gada gaitā, īpaši tajas reizēs, kas ir domatas, lai sīki aplūkotu katru artikulu: par Kristus dzimšanu, ciešanām, augšamcelšanos, debesbraukšanu u. c.

Arī viss Evaņģēlijs, ko mēs sludinam, ir vērsts uz to, lai pareizi saprastu šo artikulu, jo no ta atkarīga mūsu pestīšana un svētlaime, un tas ir tik bagats un plašs, ka mums vienmēr pietiks, ko macīties.

TREŠAIS ARTIKULS

Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristigu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Āmen.

Šo artikulu es nevaru nosaukt labak, neka tas jau ir nosaukts, “par svētdarīšanu”. Jo taja tiek izteikts un iezīmēts Svētais Gars ar Viņa darbu, proti, ka Viņš dara svētu. Tadēļ mums jabalstas uz vardu “Svētais Gars”, jo tas ir tik īsi un precīzi formulēts, ka citu vardu nevar atrast. Raksti runa par dažadiem gariem, piemēram, cilvēka garu, debesu gariem un Jaunajiem gariem. Bet tikai Dieva Gars ir Svētais Gars, tas ir, Gars, kas mūs ir darījis un joprojam dara svētus. Ka Tēvu sauc par Radītaju, Dēlu – par Pestītaju, ta ari Svētais Gars ar savu darbu jasauc par Svētdarītaju. Bet ka šī svētdarīšana notiek? Atbilde: tapat ka Dēls saņem varu, mūs iegūdams ar savu dzimšanu, miršanu un augšamcelšanos, ta ari Svētais Gars veic svētdarīšanu ar šadam lietam: svēto biedrībujeb kristīgo draudzi, grēku piedošanu, miesas augšamcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Tas nozīmē, ka Viņš mūs vispirms ieved sava svētaja draudzē un ieliek baznīcas klēpī, kura Viņš mums sludina un ved mūs pie Kristus. Jo ne tu, ne es nekad nevarētu kaut ko zinat par Kristu vai ticēt Viņam un iegūt Viņu par Kungu, ja Svētais Gars mums to nedavatu ar Evaņģēlija sludinašanu un neieliktu dziJi sirdī. Darbs ir noticis un paveikts, jo Kristus mums ir nopelnījis un ieguvis šo dargumu ar savam ciešanam, navi un augšamcelšanos. Bet, ja Viņa darbs paliktu apslēpts, ta ka neviens par to nezinatu, tad šis darbs būtu bijis ve1tīgs un gajis zuduma. Lai šis dargums nepaliktu aprakts, bet tiktu lietots un saņemts, Dievs mums ir devis savu Vardu un licis to sludinat, un taja devis mums Svēto Garu, lai mums šo dargumu un pestišanu darītu pieejamu un davatu. Tadēļ darīt svētu nav nekas cits, ka pievest pie Kunga Kristus, lai mēs saņemtu šo mantu, kuru paši nevaram iegūt.

Macies šo artikulu loti skaidri saprast. Ja kads jauta: ko tu saproti ar vardiem – “Es ticu uz Svēto Garu?” Atbildi: “Es ticu, ka Svētais Gars mani dara svētu, ka liecina Viņa vards.” Bet ka Viņš to dara jeb kada veida un kad iem līdzekļiem? Atbilde: ar kristīgo draudzi, grēku piedošanu, miesas augšamcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Vispirms Viņam pasaulē ir īpaša draudze, kas ir mate, kura katru kristieti rada un uztur ar Dieva vardu, kuru Svētais Gars atklaj un maca, apgaismo un iededz sirdis, lai tas Dieva vardu saprot, uzņem, pie ta turas un paliek.

Kur Svētais Gars neliek sludinat un nemodina sirdi Dieva vardu, lai to saprastu, – tur tas ir zudis. Ta tas noticis zem pavesta varas, kur ticība pilnīgi atstata novarta un neviens Kristu nav atzinis par Kungu, nedz Svēto Garu par Svētdarītaju. Tas ir, neviens nav ticējis, ka Kristus ir mūsu Kungs, kas bez mūsu darba un nopelna sagadajis mums tadu dargumu un darījis mūs Tēvam tikamus. Ka tad tur trūka? Tur nebija klat Svēta Gara, kas būtu to atklajis un licis sludinat, bet bija tikai cilvēki un Jaunie gari, kuri mums macīja būt svētīgiem un iegūt žēlastību ar mūsu pašu darbiem. Tadēļ ta nav kristīga baznīca. Jo, kur nesludina par Kristu, tur nav Svēta Gara, kas rada, aicina un sapulcina kristigo baznīcu, arpus kuras neviens nevar nokļūt pie Kunga Kristus. Ar to pietiks, runajot par ša artikula satura pamatu. Bet, ta ka lietas, kuras taja ir minētas, vienkaršajam cilvēkam nav pietiekami skaidras, tad ari tas mēs īsi aplūkosim.

Ticības apliecība svēta kristīga draudze tiek saukta par communionem sanctorum – svēto biedrību. Jo abas nozīmē vienu un to pašu, bet agrak vienas no šim frazēm (ticības apliecība) nebija. Ta vaciski ir slikti un nesaprotami tulkota: Gemeinschaft der Heiligen. (svēto biedrību). Lai varētu to skaidri izteikt, vaciski būtu jasaka pavisam citadi. Latiņu vards ecclesia vaciski patiesība būtu eine Versammlung (sapulce). Bet mēs esam pieraduši pie vardiņa Kirche (baznīca), ar ko vienkaršie cilvēki saprot nevis sapulcētus ļaudis, bet svētīto namu jeb celtni. Patiesība namu tikai tapēc sauc par baznīcu, ka ļaudis tajā sapulcējas; jo mēs, kas tur sapulcējamies, ierīkojam un ieņemam īpašu telpu un dodam namam vardu atbilstoši tam, kas šaja nama sapulcējušies.

Tadējadi vards Kirche īstenība nenozīmē neko citu, ka “kopīga sapulce”; pēc savas izcelsmes tas nav vacu, bet gan grieķu vards, tapat ka ecclesia. Grieķi sava valoda to sauca par kyria, kas latīniski ir curia. Tadēļ ari pareizi vaciski mūsu mates valoda ta būtu jasauc eine christliche Gemeinde oder Sammlung (kristīga draudze jeb sapulce) vai vislabak un visskaidrak eine heilige Christenheit (svēta kristietība, kristieši).

Arī vards communio būtu nevis Gemeinschaft (biedrība), bet Gemeinde (draudze). Tas nav nekas cits ka piezīme vai paskaidrojums, kas lietots, lai izskaidrotu, kas ir kristīga draudze. Mūsējie, kas nezinaja ne latīņu, ne vacu valodu, no ta ir izveidojuši Gemeinschaft der Heiligen (svēto biedrību), ka vaciski nekad nesaka un ko ari nevar saprast. Pareizi vaciski būtu – eine Gemeinde der Heiligen (svēto draudze), tas ir, draudze, kura ir tikai svētie, vai vēl skaidrak – eine heilige Gemeinde (svēta draudze). To es saku tadēļ, lai šie vardi tiktu saprasti. Šie vardi ir ta ieviesušies, ka tos grūti izmainīt, un ta tūlīt būtu ari ķecerība, ja kaut viens vards tiktu mainīts.

Ša pielikuma jēga un pamatdoma ir: es ticu, ka virs zemes ir svēts pulciņš un draudze, kura ir vienīgi svētie, zem vienas galvas – Kristus, Svēta Gara aicinati, vienā ticībā, pratā un saprašanā; ar dažadam davanam, tomēr vienpratīgi mīlestibā, bez dumpja un šķelšanas. Arī es esmu šis draudzes dala un loceklis, kas līdzdalīgs visas tas mantas. Ar Svēto Garu es esmu taja ievests un iekļavies, dzirdējis un joprojam klausos Dieva vardu – ar ko jasak, lai ienāktu draudzē. Jo, pirms taja ienacam, mēs pilnība bijam velna īpašums, proti, ka tadi, kas neko nezina par Dievu un par Kristu. Svētais Gars paliek pie svētas draudzes jeb kristiešiem lidz pat pastarajai dienai. Ar draudzes palīdzību Viņš mūs ved un lieto draudzi, lai sludinatu Vardu un ar Vardu darbotos. Ta Viņš paveic un vairo svētdarīšanu, lai draudze ik dienas pieaugtu un kļūtu stipra ticība un tas augļos, kurus Viņš rada.

Mēs ticam, ka mums kristietībā ir grēku piedošana, kas notiek caur svētajiem sakramentiem un Absolūciju, ka ari caur dažadiem mierinajuma vardiem visa Evaņģēlija. Tadēļ uz to attiecinams viss, kas sludinams par sakramentiem, ka ari viss Evaņģēlijs un visi amati kristietībā ir nepieciešami, lai tas viss bez mitas tiktu lietots. Kaut ari no Kristus iegūta žēlastība un no Svēta Gara radīts svētums – caur Dieva vardu kristīgas draudzes kopības, tad tomēr mēs nekad neesam bez grēka savas miesas dēļ, kura mums vēl joprojam sēž uz kakla. Tadēļ kristietība viss ir iekartots, lai ik dienas mēs saņemam pilnīgu grēku piedošanu caur Vardu un zīmēm, lai mierinatu un iedrošinatu mūsu sirdsapziņu, kamēr mēs šeit dzīvojam. Lai gan mums ir grēki, Svētais Gars paveic to, ka tie mums nespēj kaitēt. Jo mēs esam kristietībā, kur ir pilnīga grēku piedošana divkarša nozīmē: Dievs piedod mums, un mēs piedodam cits citam, viens otru panesam un izpalīdzam. Bet arpus kristietības, kur nav Evaņģēlija, nav piedošanas, tapēc tur ari nevar būt svētuma. Tadēļ visi, kas nevis ar Evaņģēliju un grēku piedošanu, bet ar saviem pašu darbiem meklē un grib nopelnīt svētumu, ir paši sevi izslēguši un nošķīrušies no kristietības.

Kamēr svētdarīšana ir sakusies un pieņemas dienu no dienas, mēs gaidam, ka mūsu miesa tiks nonavēta un ar visu tas nešķīstību aprakta, lai brīnišķīgi paradītos un celtos pilnīgam svētumam jauna, mūžīga dzīvē. Tagad mēs paliekam pa pusei tiri un svēti, lai Svētais Gars caur Vardu vienmēr pie mums stradatu un ik dienas davatu piedošanu līdz tai dzīvei, kur būs ne vairs piedošana, bet pilnīgi tīri un svēti cilvēki, pilni dievbijības un taisnības, atbrīvoti no grēka, naves un visam nelaimēm, jauna nemirstīga un apskaidrota miesa. Redzi, tas viss ir Svēta Gara amats un darbs – Viņš iesak svētdarīšanu virs zemes un ik dienas to vairo ar divam lietam: kristīgo baznīcu un grēku piedošanu. Bet, kad mēs trūdēsim, Viņš viena mirklī svētdarīšanu pilnīgi pabeigs un mūs pie tas uzturēs ar divam pēdējam lietam. Bet ari vardi Auferstehung des Fleisches (miesas augšamcelšanas) nav labi vaciski pateikti. Jo, kad mēs, vacieši, dzirdam vardu Fleisch, (miesa, gaļa) mēs nedomajam tālāk par gaļas veikaliem. Bet pareiza vacu valoda mēs teiktu Aufe hung des Leibes oder Leichnams (miesas jeb miroņa augšamcelšanās). Taču tam nav tik lielas nozīmes, ja tikai vardus pareizi saprot.

Tas ir artikuls, kam pastavīgi jabūt un japaliek darbīgam. Radīšana mums jau ir aiz muguras, tapat ari pestīšana jau ir notikusi, bet Svētais Gars veic savu darbu bez mitēšanas lidz pat pastarai dienai. Tadēļ Viņš iedibinajis draudzi, caur kuru Viņš visu runa un dara. Viņš vēl nav pilnīgi sapulcinajis savus kristiešus un izdalījis tiem grēku piedošanu. Tad nu mēs ticam tam, kurš pastavīgi mūs ved šaja draudzē ar savu Vardu un caur šo Vardu dod grēku piedošanu, vairo un stiprina ticību, lai, kad viss būs pabeigts un mēs paliksim ticība, nomirsim pasaulei un visam likstam, mūs beidzot padarītu pilnīgi un mūžīgi svētus. To mēs tagad gaidam caur Vardu un ticība.

Redzi, ticības apliecība visa dievišķa būtiba, griba un darbs attēloti visskaidrakaja veida, pavisam īsi, tomēr tados vardos, kuros ir tada gudrība, kura parsniedz visu cilvēku gudrību, pratu un saprašanu. Jo visa pasaule, kaut ari ta ar vislielako uzcītību tiekusies aptvert, kas ir Dievs un kadi ir Viņa nodomi un darbi, tomēr neko nav spējusi sasniegt. Turpretī tu un es esam to visu saņēmuši visbagatīgakaja veida; jo šeit Viņš pats visos trijos artikulos atklajies un atdarījis savas tēvišķas sirds un neizteicamas mīlestības dziļumus. Jo Viņš mūs tieši tadēļ radījis, lai atpestītu un darītu svētus, vēl jo vairak – Viņš devis un piešķīris mums visu, kas ir debesis un virs zemes, devis mums ari savu Dēlu un Svēto Garu, lai caur tiem vestu mūs pie sevis. Jo mēs (ka iepriekš paskaidrots) citadi nekad nespētu nonakt lidz Tēva laipnības un žēlastības atzīšanai, ka vien caur Kungu Kristu, kas ir Tēva sirds spogulis, arpus kura neredzam neko citu, ka vien briesmīgu un bargu soģi. Bet ari par Kristu mēs neko nevarētu zinat, ja Svētais Gars mums to nebūtu atklajis.

Tadēļ šie ticības apliecības artikuli atšķir un nošķir mūs, kristiešus, no visiem parējiem ļaudīm virs zemes. Jo visi, kas ir arpus kristietības, – vai tie būtu pagani, turki, jūdi vai neīsti kristieši un liekuli, kaut ari tie ticētu uz vienu patiesu Dievu un Viņu vien pielūgtu, – tomēr nezina, kads ir Dieva prats pret viņiem un nevar gaidīt no Viņa mīlestību, nedz citu ko labu, tadēļ tie paliek mūžīga dusmība un pazušana. Jo viņiem nav Kunga Kristus, turklat viņi nav apgaismoti un apveltīti ar Svēta Gara davanam.

Ta nu redzi, ka ticība, tas ir, ticības apliecība, ir pavisam citada macība neka desmit baušļi; jo bauslība skaidri maca, kas mums jadara, savukart ticības apliecība saka, ko Dievs mums dod un mūsu laba dara. Desmit baušļi arvien ir rakstīti visu cilvēku sirdis, turpretī ticību nespēj aptvert nekada cilvēka gudrība, to maca vienīgi Svētais Gars. Tadēļ bauslība nevienu vēl nedara par kristieti, jo Dieva dusmība un nežēlastība vēl arvien paliek par mums, jo mēs nespējam pildīt to, ko Dievs no mums prasa; bet ticības aplieciba sniedz vienīgi žēlastību, dara mūs dievbijīgus un Dievam tīkamus. Jo caur šo atziņu mēs iegūstam patiku un mīlestību pret visiem Dieva baušļiem, tadēļ ka šeit mēs redzam, ka Dievs dod mums pats sevi – pilnīgi, lidz ar visu, kas Viņam pieder, lai vadītu un palīdzētu turēt desmit baušļus. Tēvs mums dod – visu radību, Kristus – visus savus darbus, Svētais Gars – visas savas davanas.

Ar to, kas šeit sacīts par ticības apliecību, ir pietiekami, lai sniegtu pamatu vienkaršajiem ļaudīm, lai viņi netiktu parslogoti, bet, sapratuši galveno, paši tiektos talak, un to, ko Rakstos macījušies, šeit iegūtu, arvien pilnīgaka izpratnē pieaugdami; jo mums par to jasludina un jamacas ik dienas, kamēr vien šeit dzīvojam.

TREŠĀ DAĻA

Par lūgšanu

LŪGŠANA MŪSU TĒVS

Mēs esam dzirdējuši, kas jadara un kam jatic, kāda ir labaka un svētīgaka dzīve. Tagad seko treša dala – ka jalūdz. Jo ar mums ir ta, ka neviens cilvēks nespēj pilnīgi izpildīt baušļus, kaut ari viņš ir sacis ticēt; velns kopa ar visu pasauli un mūsu pašu miesu pretojas tam ar visu spēku. Tadēļ nekas nav tik loti nepieciešams, ka vienmēr būt Dieva priekša, Viņu piesaukt un lūgt, lai Viņš dod, uztur un vairo ticību un spēku pildīt baušļus, ka ari

/turpinājums sekos/