Ievads

Mēs stingri un neatlaidīgi prasam un lūdzam macītajiem ne tikai pašiem lietot katehismu, bet piekodinat to darīt ari citiem, jo diemžēl redzam, ka daudzi macītaji un sludinataji šai ziņa ir loti kūtri, necienīdami ne savu amatu, ne šo macību. Daži ta rīkojas savu iedomati lielo zinašanu dēļ, bet citi tīra slinkuma un vēdera kalpības dēļ, it ka tie būtu sludinataji un macītaji tikai vēderam un tiem neka cita nebūtu ko daru, ka vien baudu labumus, ko viņi iegūst savas dzīves laika, ka tas bija ierasts pie pavesta.

Lai gan viss, kas macams un sludinams, tagad ir skaidra, saprotama veida plaši pieejams daudzas noderīgas gramatas – “Sermones per se loquentes”, “Dormi secure”, “Pa ra tos et Thesauros”-, tomēr daudzi nav tik dievbijīgi un godīgi, lai šis gramatas pirktu, bet, ja tas tomēr tiem ir, tas netiek ne rokas ņemtas, ne lasītas. Ak! Tie visi ir nekrietni rīmas un vēdera kalpi, kuriem labak būtu bijis kļūt par cūkganiem un suņu dresētajiem neka par dvēseļu kopējiem un macītajiem.

Tagad, kad viņi atbrīvoti no nevajadzīgas un apgrūtinošas pļapašanas (septiņam kanoniskajam stundam) , viņiem ta vieta vajadzētu no rita, pusdienlaika un vakara izlasīt vismaz vienu vai divas lappuses no katehisma, lūgšanu gramatas, Jaunas Derības vai kadas citas vietas Bībelē un lūgt Mūsu Tēvs par sevi un savas draudzes ļaudīm, lai tāda veida paradītu godu un pateicību Evaņģēlijam, kas atbrīvojis viņus no tik daudzām nastām un apgrūtinājumiem, kā ari vajadzētu kaunēties par to, ka līdzīgi cūkām un suņiem viņi no Evaņģēlija nepatur neko vairāk kā vien slinku, postošu un nekrietnu miesīgu brīvību. Ļaudis diemžēl jau tā par maz ņem vērā Evaņģēliju. Pat tad, ja cenšamies visiem spēkiem, neko īpašu nevaram sasniegt, un kas gan notiks tad, ja paliksim nevērīgi un slinki, kādi bijām pāvesta laikos?

Tam klāt nāk nekrietnais netikums un apslēptā drošības un apnikuma sērga, proti, daudziem šķiet, ka katehisms ir vienkārša un nenozīmīga mācība, kura, reiz izlasīta, ir skaidra. Vienreiz izlasījuši, tie grāmatu met kaktā un kaunas to lasīt vēlreiz. Jā, ari starp dižciltīgajiem atrodas tādi nelieši un skopuli, kuri apgalvo, ka nevajag ne mācītājus, ne sludinātājus, jo viss atrodams grāmatās, un katrs pats no tām it labi var mācīties. Draudzēm viņi ļauj sabrukt un aiziet postā, bet mācītājiem un sludinātājiem ciest badu, trūkumu, gluži kā tas trakajiem vāciešiem piederas. Jo starp mums, vāciešiem, ir tādi nekrietni ļaudis, un mums tie ir jāpacieš.

Bet par sevi es saku: ari es esmu doktors un sludinātājs, tikpat pieredzējis un izglītots kā visi šie pārdrošnieki. Tomēr es daru kā bērns, kas mācās katehismu, – es to lasu un atkārtoju vārdu pa vārdam ik ritu un, kad man ir laiks, svēto lūgšanu, baušļus, ticības apliecību, psalmus utt. Un tomēr man vēl ik dienas ir jāturpina lasīt un studēt, taču es vēl neesmu to apguvis tā, kā vēlētos, un man jāpaliek bērnam un katehisma skolniekam, kāds es ari labprāt palieku. Bet šie smalkie un lepnie zeļļi, vienreiz izlasīdami, grib kļūt doktori pār visiem doktoriem. Tie domā, ka tūlīt visu prot un ka tiem vairāk neko nevajag. Tiešām, ar to viņi skaidri pierāda, ka nicina gan savu kalpošanas amatu, gan laužu dvēseles, gan pašu Dievu un Viņa vārdu. Zemāk viņi nevar vairs krist, jo tie jau tā ir zemu krituši. Tiem vajadzētu kļūt kā bērniem un sākt mācīties sen malā nolikto ābeci.

Tāpēc es, Dieva dēļ, lūdzu šos pārdrošos svētuļus un slinkos resnvēderus ticēt, ka viņi nebūt nav tik mācīti un augsti doktori, kā iedomājas, un -lai gan tiem šķiet, ka viņi visu labi prot – neuzskatīt, ka ir katehismu jau iemācījušies un zina pietiekami labi. Arī tad, ja viņi visu zinātu un pilnīgi izprastu (kas gan šai dzīvē nav iespējams) , tad tomēr būtu vērts katehismu ik dienas lasīt, pārrunāt un pārdomāt, un tas nestu augļus. Proti, šādā lasīšanā, pārrunās un pārdomās Svētais Gars ir klātesošs un dod arvien vairāk gaismas un svētapceres, tā ka šī mācība kJūst tīkamāka un saprotamāka, kā to Kristus apsola Mateja evaņģēlijā 18:20: ’10, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

Turklāt, ja cilvēks darbojas ar Dieva vārdu, par to runā un to pārdomā, – tas ir lielākais palīgs pret velnu, pasauli, miesu un visām ļaunajām domām. Arī pirmais psalms teic svētīgus tos, kuri “dienām un naktīm domā par Viņa bauslību”. Nav šaubu, ka vīraks vai citas kvēpināmās zāles velnam kaitē mazāk nekā Dieva vārds un baušļi, kad par tiem runā, dzied vai domā. Lūk, tas patiesi ir svētais ūdens un zīme, no kuras viņš bēg un ar kuru viņu var aizdzīt. Ja ari tu negūtu nekādus citus augļus vai labumu, tev tomēr katehisms būtu labprāt jālasa, jāpārdomā un jāpārrunā jau tādēļ vien, ka tā vari aizdzīt velnu un Jaunas domas; jo velns nespēj Dieva vārdu ne klausīties, ne paciest. Un Dieva vārds nav kaut kāda tukša pļāpāšana kā par Bernes Dītrihu, bet, kā Pāvils Vēstulē romiešiem 1:16 saka, ka tas ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”. Jā, tiešām, tas ir Dieva spēks, kas rada velnam dedzinošas sāpes un palīdz mums vairāk par visu, mūs stiprinādams un mierinādams.

Ko lai es vairāk vēl saku? Man nepietiktu ne laika, ne papīra, ja es gribētu minēt visu, ko Dieva vārds dara, un visus tā augļus. Velnu dēvē par tūkstoš mākslu meistaru. Kā tad lai sauc Dieva vārdu, kas šo tūkstoš mākslu meistaru var padzīt un iznīcināt ar visu viņa māku un varu? Tiešām, tad man ir jābūt vairāk nekā simttūkstoš mākslu pratējam. Vai mums, kas gribam būt mācītāji un sludinātāji, vajadzētu šo varu, šo spēku, visu šo derīgo un auglīgo tik vieglprātīgi noniecināt?

Ja tā, tad lai mums nedod ēst, uzrīda suņus un padzen ar nūju, jo mums tas viss, gluži kā dienišķā maize, ir vajadzīgs katru dienu, lai ik dienas turētos pretī tūkstoš mākslu meistara – velna – uzmācībai un uzbrukumiem.

Un, ja ar šo pamudinājumu ik dienas lasīt katehismu vēl būtu par maz, tad Dieva bauslim 5. Mozus grāmatā 6:7 – kas stingri pavēl domāt par Viņa vārdiem gan sēžot, gan mērojot ceJu, gan dodoties gulēt, mostoties, gan tos kā zīmi pie rokas piesienot, vienmēr tos acu priekša paturot – taču vajadzētu būt pietiekami pārliecinošam. Bez šaubām, Dieva vards to nesaka un neprasa bez iemesla, bet gan tādēļ, ka zina mūsu bēdas un vajadzības. Dievs grib mūs brīdināt un pasargāt, dot stipras bruņas pret velna ugunīgajam bultām un labas zāles pret velna doto Jauno indi.

Ak, kādi gan traki un neprātīgi nerri mēs esam, ka, dzīvodami starp tādiem vareniem ienaidniekiem kā velni, nonicinām savas bruņas un ieročus, būdami pārāk slinki, lai tos uzlūkotu vai pat domātu par tiem.

Un ko dara šie pārgalvīgie un apnicīgie svētuļi, kuri nevēlas vai nespēj ik dienas lasīt un mācīties katehismu, vai viņi doma, ka ir gudrāki par pašu Dievu un Viņa svētajiem eņģeļiem, praviešiem, apustuļiem un visiem kristiešiem? Pats Dievs nekaun as ik dienu to mācīt, it kā neko labāku nezinādams, un vienmēr māca vienu un to pašu, nevis ko jaunu vai citādu. Arī visi svētie nezina neko citu labāku, ko mācīties, nevarēdami to pilnīgi apgūt. Vai tad mēs, tikai reizi dzirdējuši un lasījuši, varētu iedomāties, ka esam tie smalkākie zeļļi, kas visu prot, un ka tādēļ mums vairs nevajag ne lasīt, ne mācīties? Vai tad viena stunda mēs spējam iemacīties to, ko pats Dievs, macīdams no pasaules sakuma lidz pat tas galam, nav spējis iemacīt un ko mācījušies visi pravieši un svētie, kuri tomēr vēl arvien paliek tikai mācekļi?

Ir taču ta, ka tam, kas labi pazīst desmit baušļus, jazina ari visi Raksti, lai vienmēr varētu palīdzēt, mierināt un dot padomu, vērtēt un kārtot garīgas un laicīgās lietas, un būt tiesnesis par visam macībām, kartām, gariem, tiesībām un visu, kas vien pasaulē sastopams. Vai tad psalmi nav vienas vienīgas pārdomas un vingrināšanās pirmaja bauslī? Tagad es labi zinu, ka šādi sliņķvēderi un pārgalvji nesaprot nevienu psalmu, nemaz jau nerunajot par visiem Svētajiem Rakstiem, un doma, ka zina katehismu, kas ir visu Svēto Rakstu kopsavilkums, bet patiesībā to nonieva.

Tapēc es vēlreiz lūdzu visus kristiešus, it sevišķi sludinātajus un mācītajus, necensties pāragri kļūt par doktoriem un nedomāt, ka zina visu, jo ar cilvēka iedomām ir tāpat kā ar nostieptu audeklu – arvien tiek nomērīts īsāks, tadēļ dienu pēc dienas vajag piespiest sevi rūpīgi un centīgi mācīties talāk, sargājoties no pārdrošības un iedomības indes. Lai viņi pastavīgi, lasa, maca, macās, doma un apcer tik ilgi, lidz tie ir pieredzējuši un droši, ka ar savu mācīšanu nonāvējuši velnu un tapu ši gudraki par pašu Dievu un Viņa svētajiem. Varu teikt, jo ilgak viņi ta centīsies, jo vairāk sajutis gan augļus, ko viņi gūs, gan to, par kad iem izciliem cilvēkiem Dievs viņus darīs. Ar laiku viņi paši atzīs – jo ilgāk un vairāk ar katehismu darbojas, jo mazāk to zina un jo vairāk vēl jāmācas. Tad katehisms, kuru tagadējā pārpilnībā un apnikuma viņi negrib pat pasmaržot, tiem kļūs gardākais ēdiens – jo viņi būs izsalkuši un izslāpuši. Dod, Dievs, tam savu žēlastību! Āmen.

PRIEKŠVĀRDS (1529)

Šis sprediķis ir sarakstīts un veidots ka macību gramata bērniem un vienkāršiem ļaudīm, tadēļ kopš seniem laikiem to grieķiski sauc par katehismu, tas ir, mācību bērniem, kura noteikti jāzina katram kristietim. To, kas šo macību nezina, nevar uzskatīt par kristieti, un tam nedrīkst Jaut piedalīties sakramentos. [Vitenbergā kopš 1523. gada katehisms tika atprasīts, uzklausot grēksūdzi]. Arī amatnieku, kas neprot savu darbu un nezina savus pienakumus, padzen un uzskata par šim amatam nepiemērotu. Tadēļ jauniešiem ir jāliek labi un centīgi mācīties katehismu jeb bērnu mācību un tajā uzcītīgi vingrināties.

Arī katram majastēvam vismaz reizi nedēļā pēc kārtas ir jaizjauta un jāuzklausa sava saime un bērni, ko tie zina un ir mācījušies no katehisma, bet, ja tie nezina, tiem nopietni japiekodina iemācīties. Es vēllabi atceros pagājušos laikus, un pat mūsdienās ik dienu vēl var sastapt neizglītotus padzīvojušus un vecus ļaudis, kuri katehismu nav iemācījušies un nezina. Tomēr tie nāk pie Kristības un Svētā Vakarēdiena un lieto visu, kas kristiešiem pieder, lai gan tiem, kuri nāk pie Svētā Vakarēdiena, vajadzētu būt lielakām zināšanām un pilnīgakai sapratnei par kristīgo mācību neka bērniem un skolēniem. Bet vienkaršiem cilvēkiem pietiks ar šim trim no senbaznīcas mantotajām, bet maz mācītajām un lietotajām katehisma daļam – baušļiem, ticības apliecību un svēto lūgšanu – kuras labi un lietpratīgi jāzina kā jaunam, ta vecam – ikvienam, kas grib sevi saukt par kristi eti un tads ari būt. Tas ir turpmākās piecas sadaļas:

I. DESMIT DIEVA BAUŠĻI

[Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs] tev nebūs citus dievus turēt mana priekša.
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nepareizi lietot [jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto].
Tev būs svēto dienu svētīt.
Tev būs savu tēvu un māti godāt [lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virszemes].
Tev nebūs slepkavot.
Tev nebūs laulību parkāpt.
Tev nebūs zagt.
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.
Tev nebūs iekārot sava tuvakā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.

II. MŪSU TICĪBAS GALVENIE ARTIKULI

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju.
Un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšamcēlies no mirušajiem, uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Āmen.

III. LŪGŠANA MŪSU TĒVS, KURU MĀCĪJIS KRISTUS

Mūsu Tēvs Debesīs.
Svētīts lai top Tavs vārds.
Lai nāk Tava valstība.
Tavs prāts lai notiek kā Debesīs,
tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā.
Bet atpestī mūs no Jauna.
[Jo Tev pieder valstība,
spēks un gods mūžīgi.]
Āmen.

Šis ir svarīgakās daļas, kuras vispirms ir jaiemācās no galvas vardu pa vārdam. Bērni jāradina tas sacīt ik dienu – gan ceļoties no rita, gan ejot pie galda, gan dodoties gulēt, un tiem nevajag dot ne ēst, ne dzert, iekams viņi nav to darījuši. Tāpat ari mājastēvam nevajag paturēt sava saimē nevienu kalpu un kalponi, kas nemāk vai negrib mācīties katehismu. Šis trīs daļas ir īss, vienkāršs un viegli saprotams Svēto Rakstu kopsavilkums, tadēļ nedrīkst pieJaut, ka kads paliek neaptēsts un mežonīgs un šis trīs daļas nemacās. Tādēļ ari mūsu mīļie tēvi vai apustuli (lai kas viņi ari būtu bijuši) šeit īsi apkopojuši visu, kas ir kristīgu cilvēku macība, dzīve, gudrība un zinašanas, par ko kristieši runa, māca un kas tiem rūp.

Kad šis daļas ir apgūtas, ir nepieciešams ari zinat, kas teikts par mūsu sakramentiem (kurus Kristus pats ir iestadījis) – par Kristību un Kristus svēto miesu un asinīm. Proti, tas, ko Matejs un Marks ir rakstījuši savu evaņģēliju nobeiguma, kā Kristus atvadas no saviem mācekļiem, dodot tiem pēdējas dāvanas un sūtot tos pasaulē.

IV. PAR KRISTĪBU

“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mt. 28:19) “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk. 16:16)

Tik daudz par Kristību no Rakstiem jāzina vienkāršam cilvēkam. Tāpat arī par otru sakramentu pietiek ar īsajiem un vienkaršajiem Pāvila vārdiem.

V. PAR SAKRAMENTU

Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami,” – tāpat arī biķeri pēc Vakarēdiena, un sacīJa: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:23-25)

Šīs arī būtu piecas kristīgās mācības daļas, kuras mums vienmēr jāmāca un jāprasa, lai tās zinātu no galvas vardu pa vārdam. Nedrīkst paļauties uz to, ka jaunieši, paturot prātā dzirdēto, mācīsies tikai no sprediķa. Kad šis daļas ir labi apgūtas, tad, lai zināšanas nostiprinātu, var pievērsties psalmiem vai kādai pēc tiem veidotai dziesmai, tā ievadot jauniešus Rakstos un dienu pēc dienas virzoties arvien talāk.

Taču ar to vien nepietiek, ka viņi zina un var atkārtot no galvas vārdus. Jaunajiem ļaudīm jaklausās ari sprediķis – īpaši tad, kad tiek runats par katehismu, lai tie dzirdētu, kā tas tiek izskaidrots, un macītos saprast, ko katra ta dala nozīmē, lai viņi varētu atstāstīt dzirdēto un, kad tiem jauta, ari atbildēt ta, lai pasludinājums nepaliktu bez labuma un augļiem. Mēs arvien cenšamies katehismu izskaidrot jauniešiem ne augsta, grūti saprotama veida, bet īsi un vienkārši, lai viņi varētu tajā vieglāk “ielauzīties” un lai tas viņiem patiktu un paliktu labāk atmiņā. Tadēļ mēs vēlamies secīgi apskatīt tikko minētās daļas un skaidri mācīt nepieciešamo.