Mārtiņa Lutera 95 tēzes 

Diskusija par grēku atlaides spēka izskaidrojumu

Lutera strīds ar Tecelu

Publicēts 1517.g. 31.oktobrī Vitenbergā.
No latīņu valodas vāciski tulkojis Justs Jonass.
Ir zināmi trīs šo tēžu izdevumi, kas datēti ar 1517.gadu. Tās atrodamas visos Lutera tēžu krājumos. No šiem izdevumiem tās pārpublicētas Lutera Kopoto Rakstu izdevumos, proti: latīņu valodā – Vitenbergas izdevumā. Veimāras kritiskajā izdevumā teksts publicēts latīņu valodā atbilstoši Vitenbergas oriģinālam. Šeit ir publicēts Justa Jonasa atzītā vācu tulkojuma, kas atrodams Vitenbergas vācu izdevumā (Bd. I, fol.9), pārcēlums latviski.

Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum

D. Martin Luthers
Amore et studio elucidande veritatis hec subscripta disputabuntur Wittenberge, Presidente R. P. Martino Lutther, Artium et S. Theologie Magistro eiusdemque ibidem lectore Ordinario. Quare petit, ut qui non possunt verbis presentes nobiscum disceptare agant id literis absentes. In nomine domini nostri Hiesu Christi. Amen.

Dr. Mārtiņa Lutera disputs par grēku atlaižu spēku un iedarbību

1517.gada 31.oktobris.
Mīlot un dedzīgi vēloties noskaidrot patiesību, godājamais tēvs Mārtiņš Luters, brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistrs un pienācīgi iecelts šo priekšmetu lektors Vitenbergā, ir nolēmis šeit pat apspriest un aizstāvēt sekojošos apgalvojumus.
Tādēļ viņš lūdz, lai tie, kuriem nav iespējams būt klāt un mutiski apspriest ar viņu šīs lietas, tās noskaidrotu sarakstē.
Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, āmen.

1. Mūsu Kungs un Meistars Jēzus Kristus, sacīdams: ”Atgriezieties no grēkiem”, grib, lai visa ticīgā cilvēka dzīve uz zemes būtu atgriešanās no grēkiem.
2. Šie vārdi nav jāsaprot tā, it kā tie būtu sacīti par grēku nožēlošanas sakramentu, proti, grēksūdzi un gandarīšanu, ko uzliek priesteri.
3. Tomēr tie nenozīmē tikai iekšēju grēku nožēlu: jā, iekšēja grēku nožēla ir nevērtīga, kamēr tā nenes līdzi dažādu ārēju miesas apspiešanu.
4. Tādēļ grēku izpirkšanas sods turpinās tikpat ilgi kā sevis paša ienīšana (tas ir, patiesā iekšējā nožēla), kas turpinās līdz pat mūsu nonākšanai debesu valstībā.
5. Pāvests negrib un nevar nevienam atlaist citu sodu kā vien to, ko viņš pats ir uzlicis pēc sava prāta vai saskaņā ar (baznīcas) kanonu.
6. Pāvests nevar atlaist nekādu vainu citādi, kā pasludinot, ka Dievs to ir piedevis, un nododot to Dieva piedošanai; lai gan, protams, viņš var atlaist vainu gadījumos, kas nodoti viņa izspriešanai. Ja viņa tiesības atlaist vainu šais gadījumos netiktu ievērotas, pārkāpums paliktu nepiedots.
7. Dievs nevienam nepiedod pārkāpumu, vienlaikus neprasīdams no viņa pilnīgu pazemību un nepakļaudams viņu priesterim, savam vietniekam.
8. Grēku izpirkšanas sodu kanoni ir jāattiecina vienīgi uz dzīvajiem; atbilstoši pašiem kanoniem, tos nevar attiecināt uz mirstošajiem.
9. Tādēļ Svētais Gars mums ir labi darījis, likdams, lai pāvests savos dekrētos arvien nosacītu izņēmumus nāves un lielu grūtību gadījumos.
10. Tie priesteri, kuri kanoniskos grēku izpirkšanas sodus attiecina uz mirušajiem šķīstītavā, rīkojas nesaprātīgi un ļauni.
11. Šī nezāle, uzskats, ka grēku nožēla un gandarīšana, kuru uzliek par pienākumu kanoni, ir jāpārvērš šķīstītavas sodā un ciešanās, ir tikusi iesēta, kamēr bīskapi gulēja iemiguši.
12. Senlaikos kanoniskie grēku izpirkšanas sodi ir tikuši noteikti nevis pēc, bet pirms grēku atlaišanas, lai pārbaudītu, vai sirds satriektība un nožēla ir patiesa un godīga.
13. Mirstošie ir gandarījuši par visu ar savu nāvi jeb miršanu; viņi ir miruši kanona prasībām jeb noteikumiem, tādēļ būtu taisnīgi viņus no tiem atbrīvot.
14. Mirstoša cilvēka nepilnīgā dievbijība vai nepilnīgā mīlestība nenovēršami nes sev līdzi lielas izbailes; jo mazāk ir mīlestības, jo lielākas bailes.
15. Šīs bailes un šausmas pašas par sevi, nemaz nerunājot par citām lietām, ir pilnīgi pietiekamas, lai tās būtu par grēku izpirkšanas sodu šķīstītavā, jo tās ir tik tuvu izmisuma šausmām.
16. Elle, šķīstītava un debesis, šķiet, savstarpēji atšķiras tādā pašā mērā kā pilnīgs izmisums, stāvoklis tuvu izmisumam un drošība.
17. Šķiet, ka šķīstītavā dvēseļu bailēm būtu jāsamazinās un mīlestībai būtu jāpieaug.
18. Šķiet, ne pamatojumi, nedz Rakstu vārdi neapliecina, ka šķīstītavā dvēseles atrastos ārpus nopelnu krāšanas, tātad mīlestības pieaugšanas stāvokļa.
19. Tāpat nešķiet pierādīts, ka šķīstītavā dvēseles, vismaz ne tās visas, būtu drošas un pārliecinātas par savu pestīšanu, lai gan mēs paši varam būt gluži droši par to.
20. Tādēļ pāvests nedomā, ka vārdi ”pilnīga visu sodu atlaišana” nozīmētu, ka cilvēks tiek pilnībā atbrīvots no visa soda, bet tikai no tā, kuru pats pāvests ir uzlicis.
21. Tādēļ nopietni maldās atlaižu sludinātāji, kuri apgalvo, ka ar pāvesta atlaides palīdzību cilvēks topot brīvs no grēku izpirkšanas soda un atpestīts.
22. Jā, pāvests neatbrīvo dvēseles no ciešanām šķīstītavā par to, ko tām, saskaņā ar kanonu, būtu vajadzējis izpirkt ar sodu šajā dzīvē.
23. Ja vispār kādam varētu atlaist visu sodu, tad, protams, tikai pašiem pilnīgākajiem, tas ir, ļoti nedaudziem.
24. Tādēļ lielākā daļa ļaužu tiek piekrāpti ar brīnišķīgo apsolījumu, kas tiek dots visiem bez izšķirības, iegalvojot vienkāršajam cilvēkam, ka viņš ir atpirkts no visām ciešanām.
25. Vara pār šķīstītavu pāvestam visādā ziņā ir tieši tāda pati kā ikvienam bīskapam un mācītājam savā bīskapijā un draudzē pie saviem ļaudīm.
26. Pāvests rīkojas pareizi, dāvādams dvēselēm piedošanu ne atslēgu amata spēkā (kura viņam nav), bet gan sniegdams to kā vispārēju aizlūgšanu.
27. Tie sludina cilvēku izdomātu mācību, kuri apgalvo, ka, tiklīdz kā grasis skanēdams iekrīt lādē, dvēsele tajā pašā brīdī izlido [no šķīstītavas].
28. Ir gan tiesa, ka, tiklīdz grasis nošķind lādē, tā alkatība ir klāt un pieņemas spēkā; turpretī vispārējā aizlūguma [par dvēseli] rezultāts ir vienīgi Dieva ziņā.
29. Kurš gan zina, vai visas dvēseles šķīstītavā vēlas tikt atpestītas, kā tiek apgalvots par Sv.Severīnu un Sv.Paskālu?
30. Neviens nevar būt pārliecināts, ka viņa sirds satriektība nožēlā ir pietiekama; vēl jo mazāk kādam iespējams būt pārliecinātam, ka viņš saņēmis pilnīgi visu grēku piedošanu.
31. Reti gadās sastapt cilvēku, kurš ar patiesu ticību pērk grēku atlaidi, un tikpat reti var sastapt kādu, kuru grēku atlaide būtu atpestījusi, proti, šādu cilvēku ir ļoti maz.
32. Tie, kuri iedomājas, ka atlaižu vēstuļu dēļ var būt droši par savu pestīšanu, nonāks mūžīgā sodā līdz ar saviem skolotājiem.
33. Ikvienam ir īpaši jāsargājas no tiem, kuri saka: pāvesta atlaides esot tā nenovērtējamā Dieva dāvana, caur kuru cilvēks tiek samierināts ar Dievu.
34. Jo grēku atlaižu apžēlošana attiecas tikai uz grēku gandarīšanas sodiem, ko paši cilvēki iedibinājuši.
35. Nekristīgu mācību sludina tie, kas apgalvo, ka tiem cilvēkiem, kuri grib izpirkt dvēseles no šķīstītavas ar grēku atlaižu vēstuļu palīdzību vai nopirkt grēku atlaides sev, nav nepieciešama nožēlā satriekta sirds.
36. Ikviens kristietis, kas nožēlo savus grēkus un kam tie rada ciešanas, arī bez atlaižu vēstulēm saņem pilnīgu piedošanu un tiek atbrīvots no grēku gandarīšanas soda.
37. Ikviens patiess kristietis, vai viņš būtu dzīvs, vai miris, ir visu Kristus un baznīcas dārgumu līdzmantinieks; tā ir Dieva dāvana, kas nav saistīta ar atlaižu vēstulēm.
38. Tomēr pāvesta piedošana un tās pasludināšana nekādā ziņā nav nonicināma. Kā jau esmu sacījis, viņa piedošana ir Dieva piedošanas pasludinājums.
39. Arī visizglītotākajiem teologiem ir ārkārtīgi grūti ļaužu priekšā vienlaikus slavēt kā grēku atlaižu lielo vērtību, tā arī patiesu grēku nožēlu un ciešanas grēku dēļ.
40. Patiesi nožēlā satriekta sirds meklē un mīl izpirkšanas sodu; turpretī dāsnās atlaides tikai mīkstina izpirkšanas sodus un liek tos ienīst, vai vismaz uz to pamudina.
41. Ir jābūt uzmanīgam, sludinot par pāvesta grēku atlaidēm, lai cilvēkiem neradītu maldīgu priekšstatu, it kā atlaides būtu augstāk vērtējamas par citiem mīlestības darbiem.
42. Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvesta nodoms nav pielīdzināt atlaižu pirkšanu jebkādam līdzcietības darbam.
43. Ir jāmāca kristiešiem, ka tas, kurš dod dāvanas nabagiem vai aizdod trūkuma cietējiem, dara labāk nekā tas, kurš pērk grēku atlaides.
44. Jo mīlestības darbi vairo mīlestību, un cilvēks kļūst labāks; turpretī indulgence nedara viņu par labāku, bet tikai par atbrīvotu no izpirkšanas soda.
45. Ir jāmāca kristiešiem, ka tas, kurš redz trūkumcietēju un paiet tam garām, bet atdod naudu par grēku atlaidēm, nav iemantojis pāvesta atlaidi, bet gan Dieva dusmas.
46. Ir jāmāca kristiešiem, ka, ja tiem nepieder vairāk, kā pašiem vajadzīgs, viņiem ir pienākums paturēt līdzekļus savas ģimenes vajadzībām un noteikti neizšķiest tos grēku atlaidēm.
47. Ir jāmāca kristiešiem, ka atlaižu pirkšana ir brīvprātīga lieta, kuru nevar pavēlēt.
48. Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvests, izdalot grēku atlaides, vēlas viņu patieso lūgšanu daudz vairāk nekā viņu naudu.
49. Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvesta atlaides var nākt par labu tikai tad, ja cilvēks nebalsta tajās savu paļāvību; nav nekā postošāka, kā, paļaujoties uz grēku atlaidēm, zaudēt bijību Dieva priekšā.
50. Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvests, ja zinātu par izspiešanu, ko veic atlaižu sludinātāji, labprātāk ļautu, lai Sv.Pētera katedrāle nodeg, pārvērzdamās pelnu kaudzē, nekā liktu to uzcelt no savu avju ādām, miesas un kauliem.
51. Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvests saskaņā ar savu pienākumu labprāt izdalītu ļaudīm visu savu naudu, pat ja viņam nāktos pārdot Sv. Pētera katedrāli,- tiem pašiem ļaudīm, kurus daži atlaižu sludinātāji tagad ir gatavi naudas dēļ nonāvēt.
52. Ir nederīgi paļauties uz savu pestīšanu atlaižu vēstuļu dēļ, pat ja grēku atlaižu dalītājs vai, jā, pats pāvests gribētu likt par to ķīlā savu dvēseli kā nodrošinājumu.
53. Tie, kas atlaižu sludināšanas dēļ vienās baznīcās aizliedz sludināt Dieva vārdu citās baznīcās, ir Kristus un pāvesta ienaidnieki.
54. Dieva vārdam tiek darīta netaisnība, ja sprediķī grēku atlaidēm velta tikpat daudz vai vēl vairāk laika nekā Dieva vārda sludināšanai.
55. Tam jābūt pāvesta nodomam, ka, ja grēku atlaides, kas ir maza lieta, tiek slavētas ar vienu zvanu, vienu ceremoniju un procesiju, tad Evaņģēlijs, kas ir vissvarīgākā lieta, jāsludina ar simtu zvanu, simts ceremonijām un simts procesijām.
56. Patiesie baznīcas dārgumi (nopelni), no kuriem pāvests izdala grēku atlaides, Kristus draudzē nav pienācīgi apspriesti un tai darīti zināmi.
57. Tas, ka grēku atlaides nav laicīgi labumi, ir skaidri redzams, jo daudzi atlaižu pārdevēji tādus neizdala brīvi, bet tikai sakrāj.
58. Tie arī nav Kristus un svēto nopelni, jo pat bez pāvesta līdzdalības šie nopelni nepārtraukti sagādā žēlastību iekšējam cilvēkam, vienlaikus nesot krustu, nāvi un elli ārējam cilvēkam.
59. Sv. Laurencijs par baznīcas dārgumu ir nosaucis nabadzīgos, kas ir baznīcas locekļi; taču viņš ir lietojis apzīmējumu, kurš bija ierasts viņa laikos.
60. Mēs, zinādami drošu pamatojumu, bez pārgalvības vai vieglprātības sakām, ka šis dārgums ir baznīcas atslēgu vara, kas baznīcai dāvāta Kristus nopelna dēļ.
61. Jo ir skaidrs, ka atbrīvošanai no grēku izpirkšanas soda tajos gadījumos, kas ir pāvesta ziņā, pietiek ar pāvesta varu vien.
62. Īstais, patiesais baznīcas dārgums ir Dieva godības un žēlastības svētais Evaņģēlijs.
63. Šis dārgums ir arī visneieredzētākais, jo tas dara pirmos par pēdējiem.
64. Turpretī grēku atlaižu dārgums ir dabiski vistīkamākais, jo tas padara pēdējos par pirmajiem.
65. Tādēļ Evaņģēlija dārgumi ir tie tīkli, ar kuriem jau izsenis zvejoti bagātie ļaudis.
66. Grēku atlaižu dārgumi ir tie tīkli, ar kuriem tagad nozvejot cilvēku bagātību.
67. Grēku atlaides, ko sludinātāji izkliedz par ‘’lielāko žēlastību’’, ir jāizprot kā tādas ar to, ka tās nes ienākumus.
68. Patiesībā šīs grēku atlaides ir pati niecīgākā žēlastība, ja salīdzina to ar Dieva žēlastību un dievbijību krusta priekšā.
69. Bīskapu un priesteru pienākums ir uzņemt pāvesta grēku atlaižu izplatītājus ar visu godbijību.
70. Bet vēl jo vairāk viņu pienākums ir modri vērot un klausīties, lai tie pāvesta rīkojuma vietā nesludinātu paši savus izdomājumus.
71. Kas uzstājas pret patiesību par pāvesta grēku atlaidēm, tas lai ir izslēgts un nolādēts.
72. Turpretī tas, kas piesargājas no atlaižu sludinātāju kārīguma un pārdrošības, lai tas ir svētīts.
73. Tāpat kā pāvests iedegas dusmās pret tiem, kas jebkādā veidā kaitē grēku atlaižu sludināšanai,
74. vēl jo vairāk viņš tiecas vērsties pret tiem, kuri izmanto grēku atlaides kā aizsegu, lai kaitētu svētai mīlestībai un patiesībai.
75. Ir vājprāts vērtēt pāvesta grēku atlaides tik augstu, it kā tās spētu atbrīvot no grēkiem pat cilvēku, kurš būtu izdarījis neiespējamu grēku un uzbrucis Dievmātei.
76. Turpretī mēs sakām, ka pāvesta atlaide nespēj atbrīvot cilvēku pat no sīkajiem ikdienas grēkiem un to radītās vainas.
77. Sacīt, ka pats Sv.Pēteris, ja viņš tagad būtu pāvests, nespētu sniegt lielāku žēlastību, būtu zaimošana pret Sv.Pēteri un pāvestu.
78. Turpretī mēs apgalvojam pretēji, ka gan pašreizējam, gan arī visiem citiem pāvestiem ir dota lielāka žēlastība viņu rīcībā, proti, Evaņģēlijs, garīgā vara, dāvanas dziedināt u.c., kā tas ir rakstīts.
79. Sacīt, ka ar pāvesta ģerboni rotāts krusts, ko uzstādījuši atlaižu sludinātāji, spēj tikpat daudz kā Kristus krusts, ir zaimošana.
80. Bīskapi, mācītāji un teologi, kuri pieļauj, ka šādi vārdi tiek sacīti draudžu ļaudīm, nesīs par to atbildību.
81. Šī neiegrožotā grēku atlaižu sludināšana noved pie tā, ka arī izglītotiem cilvēkiem ir grūti aizstāvēt pāvestam pienākošos godu un cieņu pret apmelojumiem un draudzes ļaužu dzēlīgajiem jautājumiem.
82. Tādiem, kā: kādēļ pāvests neiztukšo šķīstītavu uzreiz svētas mīlestības un tur esošo dvēseļu spiedīgās nepieciešamības dēļ, ja viņš atbrīvo no šķīstītavas neskaitāmas dvēseles nožēlojamas naudas dēļ, kas vajadzīga baznīcas būvei? Pirmais iemesls būtu vistaisnīgākais; pēdējais ir viszemāk vērtējamais.
83. Vai atkal: kādēļ turpinās bēru un to gadskārtu aizlūgumi par mirušajiem un kādēļ viņš neatgriež vai neļauj atgūt iemaksas un fondus šo aizlūgumu noturēšanai, jo ir nepareizi aizlūgt par jau atpestītajiem?
84. Tāpat: kas gan tas par jaunu Dieva un pāvesta svētumu, kas arī bezdievjiem un Dieva ienaidniekiem par naudu ļauj atbrīvot dievbijīgas un Dieva mīlētas dvēseles, tomēr negrib ļaut šādas dvēseles atbrīvot par velti, mīlestības un šo dievbijīgo un Dieva mīlēto dvēseļu lielās nepieciešamības dēļ?
85. Tāpat: kādēļ grēku nožēlas kanoniskie noteikumi, kuri sen ir atmesti un miruši, jo nelietoti, būtu ievērojami grēku atlaižu pārdošanā, itin kā šie noteikumi vēl būtu spēkā un dzīvi?
86. Tāpat: kādēļ pāvests, būdams bagātāks par bagātāko Krēzu, tagad neceļ Sv.Pētera katedrāli pats par savu naudu, nevis par nabaga kristiešu naudu?
87. Tāpat: ko pāvests ar grēku atlaidēm dāvā tiem, kas jau ir tiesīgi saņemt pilnīgu grēku piedošanu un atlaidi ar savu pilnīgo grēku nožēlu?
88. Tāpat: kas gan baznīcai nestu vēl lielāku labumu kā tas, ka pāvests nevis vienu reizi, bet simt reižu dienā katram ticīgajam dāvātu šo piedošanu un atlaidi?
89. Ja pāvests ar grēku atlaidēm tiecas pēc dvēseļu pestīšanas, nevis naudas, kādēļ tad viņš aptur agrāk dotās indulgences un grēku atlaides, kurām taču ir tas pats spēks?
90. Ja šie laju argumenti un sarūgtinājums tiek apklusināti tikai ar varu, nevis atspēkoti, sniedzot pamatojumus, tad tas pakļauj Baznīcu un pāvestu ienaidnieku izsmieklam un padara kristiešus nelaimīgus.
91. Tādēļ, ja grēku atlaides tiktu sludinātas saskaņā ar pāvesta garu un nodomu, visas šaubas būtu uzreiz izkliedētas, jā, tās pārtrauktu pastāvēt.
92. Tādēļ lai pazūd tie sludinātāji, kuri Kristus draudzei saka: miers! miers! – un miera nav.
93. Lai svētīti tie sludinātāji, kuri Kristus draudzei saka: krusts! krusts! – un krusta nav.
94. Ir jāmāca un jāmudina kristieši, lai viņi censtos sekot savai galvai, Kristum, caur sodībām, nāvi un elli.
95. Un tā būtu pārliecināti, ka drīzāk nonāks debesu valstībā caur daudzām grūtībām, nevis ar tukšiem miera apsolījumiem.

M.D.Xvii

Iebildums.

Es, Mārtiņš Luters no Vitenbergas augustīniešu – eremītu ordeņa, gribu atklātli apliecināt, ka esmu publicējis dažas tēzes pret tā sauktajām pāvesta grēku atlaidēm. Lai gan līdz šim nedz mūsu cienījamā un godājamā universitāte, nedz arī pilsoniskā vai baznīcas vara nav mani nolādējusi, tomēr, kā man nācies dzirdēt, ir daži pārsteidzīgi un nekaunīgi cilvēki, kuri, iedomādamies šo lietu labi sapratuši un skaidri saskatījuši, nekaunas pasludināt mani par ķeceri.
Bet es, tāpat kā jau agrāk daudzkārt esmu darījis, arī tagad kristīgās ticības dēļ sirsnīgi lūdzu ikvienu: vai nu parādiet man labāku ceļu – ja Dievs jums tādu ir atklājis, vai arī pakļaujiet savas domas vismaz Dieva un baznīcas spriedumam. Jo es neesmu tik pārdrošs, ka jebkurā gadījumā dotu priekšroku savam viedoklim visu pārējo ieskatu vidū; taču neesmu arī tik nesaprātīgs, lai pieļautu, ka Dieva vārds tiktu pakārtots cilvēku izdomām.

No vācu valodas tulkojuši Gundega Dumpe un Gabriels