KORIS ATBRAUC NO PĒTERBURGAS! 

CEĻOJUMA PIEZĪMES,

oficiāls raksts gaidāms laikrakstā “SVĒTDIENAS RĪTS”

Izbraucām normāli, bez īpašas kavēšanās, pēc kopējas lūgšanas.

Kad bijām jau aiz Rīgas robežas, māc Juris, t.i., es, jautāju – kas nav bijis Pēterburgā – un pacēlās roku mežs. Tad es iedomājos ko vēl trakāku un jautāju: kas nav bijis Krievijā – un atbildē tas pats roku mežs, varbūt bez kādas 1 rokas. Tas man bija atklājums. Ir pagājuši 12-13 gadi un ir izaugusi paaudze, kura par lielo Austrumu kaimiņu zina tikai no nostāstiem un avīžu publikācijām. Vecākie var šos stāstus pareizināt ar savām atmiņām, bet jauniešiem iznāk skatīties greizajā spogulī. Tā nu mūsu brauciens iegūst valstiski svarīgu nozīmi!

Es stāstu par Krievijas un Pēterburgas vēsturi, par pareizticīgās Baznīcas izveidošanos, ļoti īsi, ievadam.

Robežas gaidām ar satraukumu, jo neko nevar skaidri zināt.

Papīri jau it kā mums stipri, tomēr satraukums ir. Izrādās, ka vispirms iebraucam Igaunijā, visi ar pasēm ejam ārā no autobusa un stāvam rindā pie lodziņa. Pēc dažiem km braucam atkal ārā no Igaunijas, viss gājiens atkārtojas. Un tad mēs gribam iebraukt Krievijā, bet kā pieklājīgi cilvēki stāvam vairākas stundas rindā, kas izrādās mums kā autobusam nav bijis jādara…

Beidzot, pie robežas tikuši, ejam uz muitas kontroli ne tik ar pasēm, bet arī ar visām somām, tik tērpi paliek autobusā. Tomēr Rtg neuzrāda neko aizliegtu un mēs tiekam ielaisti.

Pēterburgā iebraucam daudz vēlāk kā cerēts, iekārtojamies kopmītnēs, tad braucam uz Ģenerālkonsulātu, kur mūs gaida jau stundām ilgi. Seko autobusa ekskursija pa pilsētu, kuru vada konsulāta sekretāre Ļena. Pēc visiem nedēļas darbiem, gaidītās atpūtas vietā, viņa brauc ar mums. Vēlreiz paldies!

Atrodam arī pirmo baznīcu, kur būs rīt jādzied, noliekam tērpus, iemēģinām akustiku. Uztraucies priesteris neko nesaprot, jo ir jāsākas mesai, kuru it kā vada viņš, bet te nez kāpēc dzied kāds koris, un viss notiek it kā reālajā laikā un ar mums, māsa runā poliski un mēs lieliski saprotamies.

Par konkrētām norisēm, piem. eksursiju, ceru sagaidīt citu replikas, es domāju, ka tā atklāja to, kas mūs sagaida, kas ir jāredz, jāizstaigā utt.

Sestdienas rīts katram savs: es pieceļos pēc Latvijas laika, kas ir saglabājies mob tel. Tas nav nekas labs, jo konsulāta vadītājs Viktors stāv atslēgas žvadzinādams: Juri, mums ir jāizbrauc! Vainīgs ir ērģelnieks Aigars, kurš iedomājies šajā rīta stundā ierasties Pēterburgā ar maršruta autobusu 7.50.

Šajā rītā es piedzīvoju kā Tas Kungs kārto lietas, ja cilvēki tās putro – turpat blakus stāv jau rīta kafiju padzērusi Iveta ar meitām, jo vienai no viņām šajā dienā ir 16 gadi! un miegs šajā rīta nemaz nav prātā, noskaņojums ir priecīgi satraukts – tieši tāds lai brauktu meklēt Aigaru, bet es varu mierīgi noskūt bārdu un apjēgt, kas šajā dienā ir jādara man – jārunā dievkalpojumā un jāsaskaņo visu citu darbības, jo piem. igauņi ieradīsies īsi pirms sākuma.

Kad atgriežas Viktors un mums ir jādodas sagaidīt Māris un Inga Ķirsoni uz vilcienu, es saku ģenkonsulam Jurim Audariņam, ka tas būs jādara viņam vienam, bet es ar soprānu Skaidrīti izkāpju pie baznīcas, lai laicīgi visus sagaidītu tur.

Tas nav lieki, jo igauņu korim ir teikts par 15-20 min. uzstāšanos, nevis piedalīšanos dievkalpojumā, un vispār, kā beigās atšifrē Ilze Reine, tas nav nekāds Narvas draudzes koris, bet Igaunijas Nacionālās bibliotēkas koris, kurš pirms kāda laika ir dziedājis … mūsu baznīcā Rīgā…

No Narvas ir igauņu mācītājs Peter Kadur. Ar viņu ātri par visu vienojamies. Ierodas arī Pēterburgas latviešu mācītājs Jozefs Barons. Ļoti laicīgi ir klāt Kanādas prāvests Māris Ķirsons. Mazliet kavējamies vietējā priestera Stefana Katinela dēļ, jo viņš ir nozudis savās paša katedrāles telpās.

Par dievkalpojumu, kurš saucās ekumēniskais, kāds runātājs teica, ka tā ir lūgšanu stunda. Lasījumi, uzrunas, lūgšanas un dziesmas pa starpu. Man liekās, varbūt kāda dziesma ir par daudz, bet tad saprotu, ka tiem, kas šeit sanākuši no trim Baltijas valstīm, šīs dziesmas nav dzirdētas gadiem ilgi un kā Dieva dziesmas, droši vien, skan vispār pirmo reizi. Tādēļ mūsu brauciena mērķis, misija, sludināšana jau bija izpildīta. Nebija šaubu, ka tā bija vajadzīga, nepieciešama un svētīga.

Pēc šī notikuma autobusā iekāpa Juris Audariņš un pateica ne tikai paldies, bet paziņoja, ka ir radusies iespēja tikt Ermitāžā, ko neviens pirms tam nesolīja. Tas mazliet atgādināja absurda filmu, kur gar objektīvu slīd ļaužu sejas, pūlis, rindas, gaisā paceltas rokas, karodziņi, valodas, valodas, dažādas mēles, mūs kaut kur ved skaita, gaidām, tad atkal ved tālāk…

Arī par Ermitāžu gaidu citu atsauksmes, jo es to saprotu, kā Bībeles lasījumu – pirmā reize ir, lai tu zinātu, ka tu to esi lasījis, bet pēc tam tev ir jālasa vēl un vēl.

Svētdiena bija jau mierīgāka, jo mēs gājām piedalīties normālā luterāņu dievkalpojumā pēc normālas kārtības, kurā normāli cilvēki runā normālā somu valodā un mēs dziedājām normālā latīņu un arī latviešu valodā. Mācītāju man nebija izdevies sazvanīt pusgada laikā, ieradās un uzreiz lūdza, lai es piedaloties pie Vakarēdiena izdalīšanas. To tad arī darīju, teikdams normālā latviešu valodā: Kristus asinis, par jums izlietas. Uz ko viņi atbildēja: Amen. Arī kora cilvēki tika pie dievgalda, jo ar šo Ingrijas somu Baznīcu mums, LELB, ir dievgalda kopība, tāpēc jau arī mani aicināja kalpot, lai to apliecinātu.

Dievkalpojums bija tāds miera pilns, draudzes locekļi gados vecāki, jo otrs dievkalpojums notiek krievu val. un uz to nāk vairāk jaunieši. Šajā baznīcā ir stipra jauniešu kopa, arī koris, un altārgleznu, diezgan spilgtās krāsās ir gleznojis jauniešu vadītājs.

Pēc šī dievkalpojuma kā kopīgs pasākums bija telefoncafe apmeklējums, kur zviedru galda veidā varējām sirsnīgi paēst.

Pēc tam sekoja individuāla muzeju, baznīcu un piļu apmeklējumi. Īpaši jāatzīmē un jāatklāj, ka daži sevišķi uzņēmīgi ļaudis aizkļuva un iekļuva Carskoje Selo pilī un aplūkoja tikko kā atklāto Dzintara istabu! Šo dažu vidū bija arī Ēriks Kūžums un tādēļ pie visām citām viņa fotogrāfijām ir arī dzintara istabas attēli.

Pirmdiena atnāca ar rūpēm par prombraukšanu, rūpes saistījās ar to, ka mūsu autobusa sastāvs bija papildinājies ar Aigaru, kurš atbrauca vēlāk, un iztrūka Ivara Līdakas, kurš jau laicīgi aizbrauca uz Rīgu, un Māru Muktupāvelu, kura līdzi mammai Ievai gan atbrauca, bet atpakaļ vairs ne, jo Pēterburga ir viņas prakses vieta.

Tā nu mēs konsulātā sacerējām dokumentus, ko uzrādīt uz robežas, jo esot stingrs priekšraksts – kas iebrauca Krievijā ar šo busu – tie arī ir jāizved ārā! Līdz atbrauca koris, kurš tika ielaists sētā, kas atgādina mazu Latvijas pļaviņu ar zārdu bez siena un milzu bluķi.

Nodziedājām “Svētī, Kungs, šo zemi!”, pateicām pateicības un lūgšanas vārdus, Tēvreizi visi kopā, arī Ārona svētības vārdus, iespējams, pirmo reizi šai vietā, kura ir Latvijas teritorija!

Tad nu bijām gatavi doties ceļā, bet pa ceļam vēl pēdējais kopīgais pasākums – Pēterhofas strūklaku parks, kurā lēti ielaiž tikai krievus, bet ārzemniekus un Baltijas valstu pārstāvjus par 5x lielāku maksu (tā dažās vietās īpaši izcelti bija rakstīts, pēc labākiem līdztiesības principiem, pie tam atbilstību nosakot pēc sejas, vai tu izskaties pēc krieva vai ne.)

Un visbeidzot, ārā no parka tikām ar grūtībām, jo tuvojās Prezidenta V.Putina un NVS vadītāju ekskorti, tādēļ mēs gājām un braucām garus apvedceļus, gar kuru malām, laikam taču vairāk kā 10 km garumā ik pēc 20 metriem stāvēja milicis – ar tādu godu, tādā apsardzē, kā mūsu koris, reti kurš prezidents tiek pavadīts, patiesi valstiski svarīga vizīte!

Robežu atpakaļ šķērsojām līdzīgi, tikai vairs ne tik ilgi , jo nevienam nebija nekādas īpašas intereses par mums. Rīgā iebraucām 3 naktī vai no rīta, lielākā daļa laikam jau esam pilnīgi iegājuši darba un mācību ritmā – nez kā Agatei eksāmeni, kuriem viņa visu ceļu mācījās, kā Mārtiņam izlaidums, kā citiem? Vai sekos arī jūsu atsauksmes, lai paliktu kaut kas mājas lapā atmiņām?

Māc Juris, kreisajā pusē, trešais aiz šofera.