Ko darīt ar krīzi?
- Pārskatīt savu vērtību sistēmu(nauda un manta tiešām nav divas galvenās lietas manā dzīvē) (42%, 8 balsis)
- Izbaudīt pavasari un nedomāt par krīzi un politiku, jo viss ir Dieva rokās un Viņš savus ļaudis neatstās (26%, 5 balsis)
- Pateikties Dievam par iespēju kaut ko radikāli mainīt savā dzīvē (21%, 4 balsis)
- Nezinu (5%, 1 balsis)
- Darbošos pa dārzu, stādīšu kartupeļus, kāļus un visu pārējo, stutēšu siltumnīcu (5%, 1 balsis)
- Sabozties un sēdēt stūrī (1%, 0 balsis)
Balsotāju skaits: 19
Loading ...
Paldies, Līga! Man prieks, ka mūsu domas saskan. Starp citu, esmu no tiem, kas nobalsoja par pavasara baudīšanu
vija-bērns ir uzrakstījusi skaistu komentāru. Es domāju līdzīgi.
car jau būt, ka 90-to gadu sākumā it kā bija sliktāk, bet tad es biju bērns un nezināju, kā garšo īsta šokolāde nevis sojas (un arī ļoti, ļoti reti), nekad pat neiedomājos, ka var doties ārzemju ceļojumos un šķita tīri ok vilkt bikses ar ielāpu…
Bet es iepazinu pilnīgi citādu dzīvi un kad to gabalu pa gabalm atņem… Nu tagad es zinu, kā man trūkst un kā vēl truks. Tas jau ir tas specifiskais šai krīzei – tā skar tos, kas tika “izlutināti”, un kā zinām siltumnīcas augiem pierast pat pie normāla klimata ir ārkārtīgi grūti.
Mēs Latvijā PAR TO uzzinām no televīzijas un laikrakstu ziņām, arī no reportāžām no Briseles un citiem pasaules naudas karstajiem punktiem. Tie, kas ir saņēmusi drukātus papīrus, ar darba līguma beigu datumu, zina PAR TO personīgi. Liela daļa tomēr domā un turpina dzīvot pārliecībā, ka šis ir kādas partijas priekšvēlēšanu gājiens un vajag tik stingrāk prasīt.
Vārds (prasīšana) vienmēr ir sākumā (nu jā, pirms tam ir Doma un to nosaka Gars, kas vada cilvēku), bet pēc vārda ir jānāk Darbam. Līdz tam mēs vēl neesam aizgājuši, konstatējam, redzam, kas būtu jādara citiem. Jo ātrāk sapratīsim, ka katram ir jāstrādā savā līmenī, jāizlieto visas iespējas savā apkārtnē, jo tiksim uz stabila pamata. Kur palika latviešu apdomība, ka ieskrējām, kā visa pasaule, solījumos? Ļoti gribējās ticēt, ka viss jau aiz muguras.
Aiz muguras ir pagātne, bet tā ir arī pamats – vēstures, dzimtas, tautas atmiņa ir gudrības un apdomības pamats, tas ir jāmāca bērniem.
Es Latvijā neesmu bijis kopš pagājušā gada jūlija, tā ka krīze – tā man ir tāda leģenda, par ko daudz dzirdu, bet nekad neesmu redzējis. Stāsta, ka Latvijā cilvēki drūmāki palikuši uz ielām, zogot un laupot vairāk. Bet arī televīzijā stāstot ik dienas un atgādinot, cik slikti iet utt – vai tas vien jau nevar iedzīt cilvēkus depresijā un apātijā? Man jau arī liekas, ka 90-os gados ekonomiski bija vēl grūtāk, 90-o gadu pirmaja pusē vispār ļoti nabadzigi dzīvojām. Kad atceras to laiku sadzīvi, tad to, kas ir tagad, par ekonomikas krīzi nemaz nevar saukt, drīzāk par ķezu.
Tieši tā, tie kas domā ka Latvijā ir krīze nemaz nezin kā ir citur. Bet tāda jau ir cilvēka daba, ka pie laba ātri pierod un ir vienalga ka citiem/citur ir sliktāk galvenais lai kādam kaut kur nebūtu labāk.
a.c. Jurz
Ikviena krīze ir iespēja ieraudzīt, cik nožēlojami vārgs un mānīgs ir nams, kas celts smiltīs. Banku un ekonomiskā krīze, kas piemeklējusi pasauli un visnotaļ skarbi skārusi Latviju, patiesībā ir vērtību krīze, kas atklāj, ka nauda, īpašumi, vara – viss, kas līdz šim tik daudziem ir šķitis laimes avots un stabilitātes garants, vienā brīdī var pagaist, zaudēt jēgu un nozīmi. Un tad aktuāls kļūst jautājums – kas esi tu pats? Cik liela ir tava paļāvība un uz ko?
Tomēr sarunai par krīzi ir vēl viens aspekts. Nesen redzēju dokumentālus kadrus no kara izpostītās Gruzijas. Tur vārdam “krīze” ir gluži cits svars.