Vasarassvētki 

Novakere,šodien jūtama vasaras elpa, rīt Vasarassvētki. Eju pa meža taku,pedējos trīs gados bieži mīto.Rokās smaržo maijpuķites un dzeltenās purenes.Atmiņā nāk tāda pati novakere pirms trīs gadiem un šī taka.

Toreiz ,beidzot esot tālu nocilvēkiem, ļāvu asarām vaļu.Tās bija rūgtuma un pārmetumu sev pilnas.Pirms pāris dienām biju saņēmusi grēku piedošanu , es, kas vienmēr uzskatīja,ka “par visu maksāju es dārgi,arī par to ,kas man bij lemts”, saņēmu Dieva žēlastību un piedošanu bez kādiem nopelniem,Bet tajā sestdienas rītā ,lasot ikdienas Bībeles lasījumus, (neatceros tieši kuru vietu) mana doma bija: nē, tā tas nav,nepiekrītu, un pēc tam atskārme: kā es tāda grēciniece drīkstu iebilst Dieva vārdam un tomēr paliek tas nepiekrītu.Un visu dienu nerodu mieru, darbi nevedas un novakarē dodos pa zināmo teku uz kapsētu.Asaras līst,neiepriecina arī meža svaigais zaļums un putnu dziesmas.Un tas laikam bija mans Sargeņģelis, kas pateica: “Ja jau tāda sieva kāda biji tu un tu jau apzinies, ka nebiji pati labākā un pakļāvīga jau nu arī nē,biji viņam vajadzīga visus šos gadus,tad arī Dievs tevi pieņem un saprot tādu, kāda tu esi ,neskatoties uz visām tavām nepareizām domām” .Asaras pamazām nožuva un pēc lūgšanas Mūsu Tēvs, mājup ejot, domāju par gaidāmo svētdienu un to ,ka pēc nedēļas Vasarassvētki un es pirmo reizi saņemšu Svēto Vakarēdienu.

Tas bija pirms trim gadiem, šodien sirdī miers,lai gan melotu, ja teiktu, ka vārdiņš “nekad” sirdī dažreiz neiesmeldzās.

Rīt jauniesvētamie saņems pirmo Vakarēdienu, svētīgu jums ticības ceļu visa mūža garumā!