Pirms nedēļas (8.oktobrī) piedalījos atvadu ceremonijā mo savas bijušās kolēģes, draudzenes un kādreizējās Lutera draudzes aktīvas locekles Ausmas R. krematorija mazajā zālē. Pēdējos 5 gadus viņa ļoti smagi slimoja un nekur ārā negāja. Arī es viņu netiku satikusi, jo viņa nevienu negribēja redzēt. Ceremonija notika BEZ mācītāja un DIEVA vārds netika pat minēts. Kā vēlāk uzzināju, slimības laikā viņas māsa sadarbojās ar dažiem dziedniekiem. Un ceremonijā piedalījušies vismaz 4 kādas sektas (Reiki u.c.)dalībnieki (pavisam mēs bijām 12). Tā būtu priekšvēsture.
Bet atceļā uz mājām mani pamazām sāka pārņemt ļoti neparasta un nomācoša sajūta, kas aizvien pastiprinājās. Nesapratu iemeslu, jo fiziskā plānā viss bija labi. Dievs mani pieveda pie Rīgas Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcas un palīdzēja tur sastapt mācītāju Jāni Ginteru. Es īsi pastāstīju viņam to, ko šeit jau esmu izklāstījusi. Tad mēs kopā aizgājām pie altāra, mācītājs aizlūdza par aizgājējas dvēseli, kopā noskaitījām tēvreizi un viņš mani svētīja ar roku uzlikšanu. Un es biju atkal laimīga un dzīvespriecōiga kā pirms visa šī notikuma. Bet šodien… Es atkal visu to pārdzīvoju it kā no jauna. Kāpēc? Vai tās būtu tikai manas iedomas? Jeb lieta ir nopietnāka? Ko darīt?
© 2006 - 2008 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Domaaju, ka kristietim atrodoties sektu paarstaavju klaatbuutnee jau vien nav laba sajuuta. Varbuut arii taapeec juties nomaakta. Un, varbuut, arii deelj taa, kaa tika izvadiita draudzene – bez Dieva vaarda.
Dena
Šīvakara Alfa kursa 6.nodarbība “Kā Dievs mūs vada” ar mācītāja lekciju un sekojošām pārrunām sniedza man visas atbildes. Pateicos, Tēvs, par vadību un tagad saprotu, ka tas viss ir Tavs plāns manai dzīvei un manas ticības stiprināšanai.