Piedodiet, bet nespēju neuzrakstīt. Kad sirds ir pilna, tad tā plūst pāri.
Kā jums šķiet, kurš ir tas cilvēks, kurš man un maniem mīļajiem ir visvairāk darījis pāri? Kuram ir visvairāk piedots par itin visu? Kurš pat neievēro (vai nevēlas ievērot), cik ļoti viņš mūs sāpina? Kurš nav pamanījis, cik daudz viņam ir ticis piedots, bet laikam ir uztvēris to par pašsaprotamu? Un kurš, protams, nekad nav lūdzis piedošanu? Pareizi, mans tētis. Kā viens vīrietis var tik daudz un bieži likt sevī vilties? Un kāpēc nav iespējams nocietināties pret viņu, lai viņa teiktais un darītais nesāp? Mēs ar māsu jau sen jūtamies kā otrās šķiras meitas. Tā laikam senos laikos ir jutušies bandu bērni, ārlaulībā dzimušie. Kad ik uz soļa ir viens atgādinājums pēc otra, ka tie citi bērni ir tuvāki, labāki, vērtīgāki. Ka es esmu gana laba un novērtēta vienīgi tad, kad esmu paveikusi ko izcilu, ievērojamu, kad ir iemesls ar mani lepoties – tad esmu viņa meita, un viņš ir mans tēvs. Un tādos brīžos viņam tik labi izdodas “tēta mīlošā” loma, ka visi pāridarījumi aizmirstas… Nē, ne agresīvs, ne vardarbīgs viņš nav bijis nekad. Bet tā attieksme, kas robežojas ar vienaldzību un nevērību – tā sāp visvairāk. Un sajūta, ka tā dziļā un patiesā mīlestība, ko es pret viņu kā pret savu tēvu jūtu – ka tā netiek atbildēta. Ka tai nav vērtības. Ka ir tikai prasības no viņa puses, un aprēķins dodot. Ka nekas nenāk no tīras sirds. Reizēm gribas ļaut vaļu lepnumam, uzšņākt viņam, pagriezties un aiziet. Ne jau kur tālu, nē, tepat vien. Lai noliktu to distanci un izbēgtu no tā skalpeļa, kas ik pa brīdim atkaluzplēš tik cītīgi dziedētas rētas. Lai ļautu tām beidzot sadzīt. Un lai būtu pietiekami tuvu, lai varētu skriešus attraukties atpakaļ, ja viņš sauks… Re nu, pat ar asarām acīs es esmu gatava traukties pie viņa, ja tik ir kaut niecīga iespēja saņemt no viņa mīlestību. Nožēlojami. Pazemojoši. Bet es nespēju citādāk. Ja tā padomā – pat māsu viņš vienmēr ir mīlējis vairāk, vienmēr ir devis viņai vairāk, pat tad, ja viņa nelūdza. Reizēm tā notiek vēl joprojām. Es jau sen esmu pārstājusi no viņa ko lūgt vai gaidīt. Laikam jau daļēji esmu padevusies. Vienmēr esmu gribējusi būt daļa no ģimenes, dzimtas. Un nekad neesmu tāda bijusi. Laikam tāpēc nespēju lasīt romānus, kuros senas dzimtas pārstāvji atsakās no savām saknēm, sastrīdējušies ar vecākiem, un aiziet plašā pasaulē savu laimi meklēt, lai vēlāk attaptos, ka īstā laime palikusi ģimenes klēpī. Diez, kā jūtas mamma, redzēdama, kā viņas bijušais vīrs dara pāri viņas bērniem? Lūdzu, nevajag man teikt, ka Dievs ir labākais Tēvs un ka Viņš mīl visus Savus bērnus… Es to labi zinu. Un tas ir vienīgais, kāpēc es vispār spēju turēties un nevērsties pret savu tēti ar kādu no emocionālajām aizsargreakcijām. Dievs ir mans vienīgais mierinājums šai ziņā… Tikai gribējās padalīties arī ar jums, savu ģimeni Jēzū Kristū.
Liela daļa cilvēku vai nu ir izcili sabiedriskajā dzīvē,
un mazāk izcili ģimenes dzīvē un otrādi. Reti kurš ir universāls, jo gan vienas, gan otras attiecības prasa laiku par tām domāt, spēku.
Mans ieteikums, ņem no viņa to, ko viņš var dot jeb runā ar viņu par to, kas jums kopīgs, jo cilvēki ir taču atšķirīgi, viņu izpratne par mīlestību arī ir atšķirīga. Lai veicas
Šķiet, ka es tevi varu saprast, man pašai diezgan līdzīgi. Ne gluži tā, Tētim gluži vienkāŗši na mīļāku bērnu, bet neiens nav īsti mīļš. Laiks, ko man atvēlēja bērnībā alicis ļoti spilgtāā atmiņā – jo bija tik rets. Interesanti, ka var dzīvot vienā dzīvoklī, bet viens otru nekad tā arī nesaprast. Man vienmēr sapratne par vārdu vecāki bijusi, ka tā ir mamma. Ā nu ja, ir jau arī tētis… Bet tā distance ieturēta vienmēr. Pat nesaprotu, kādēļ.
Vai esi mēģinājusi ar viņu par to runāt? Varbūt ne tieši par attieksmi pret jums, bet vispār mēģināt izprast viņa rīcību? Ne no šā, ne no tā jau nevienam nepaliek akmens sirds, kaut kur pagātnē ir cēloņi.
Klusums.
Neviens pat neiepīkstās.
Varbūt arī nevajag, bet es zinu ka man gribētos, lai atbildētu.
Arī tāda mēdz būt dzīve – neviens mēs neesam bez grēka, bet gadās, ka cita arī skabargas radzam labāk nekā savējos baļķus.
a.c. Jurz
Man arii ir taada situaacija.Daudz un dikti esmu domaajusi par to unevarin gribeejusi dariit taapat kaa tu, tacu . Sapratu, ka to nevar izdariit, ka sirdi nevar nocietināt pret vistuvaako cilveeku , ko Dievs mums dzīvē ir devis . Ir bijusas ti daudz asaras par vilsanos un dusmas par to visu. Vienkaaarsi, manupraat, ir jaaluudzas , lai Tas Kungs so sitaaciju atrisina un paliidz.
“Ko juus luugsiet, tas jums taps dots.Klaudziniet un jums taps atveerts”.To arii tev noveelu.