Tēvs? 

Piedodiet, bet nespēju neuzrakstīt. Kad sirds ir pilna, tad tā plūst pāri.

Kā jums šķiet, kurš ir tas cilvēks, kurš man un maniem mīļajiem ir visvairāk darījis pāri? Kuram ir visvairāk piedots par itin visu? Kurš pat neievēro (vai nevēlas ievērot), cik ļoti viņš mūs sāpina? Kurš nav pamanījis, cik daudz viņam ir ticis piedots, bet laikam ir uztvēris to par pašsaprotamu? Un kurš, protams, nekad nav lūdzis piedošanu?

Pareizi, mans tētis. Kā viens vīrietis var tik daudz un bieži likt sevī vilties? Un kāpēc nav iespējams nocietināties pret viņu, lai viņa teiktais un darītais nesāp?

Mēs ar māsu jau sen jūtamies kā otrās šķiras meitas. Tā laikam senos laikos ir jutušies bandu bērni, ārlaulībā dzimušie. Kad ik uz soļa ir viens atgādinājums pēc otra, ka tie citi bērni ir tuvāki, labāki, vērtīgāki. Ka es esmu gana laba un novērtēta vienīgi tad, kad esmu paveikusi ko izcilu, ievērojamu, kad ir iemesls ar mani lepoties – tad esmu viņa meita, un viņš ir mans tēvs. Un tādos brīžos viņam tik labi izdodas “tēta mīlošā” loma, ka visi pāridarījumi aizmirstas…

Nē, ne agresīvs, ne vardarbīgs viņš nav bijis nekad. Bet tā attieksme, kas robežojas ar vienaldzību un nevērību – tā sāp visvairāk. Un sajūta, ka tā dziļā un patiesā mīlestība, ko es pret viņu kā pret savu tēvu jūtu – ka tā netiek atbildēta. Ka tai nav vērtības. Ka ir tikai prasības no viņa puses, un aprēķins dodot. Ka nekas nenāk no tīras sirds.

Reizēm gribas ļaut vaļu lepnumam, uzšņākt viņam, pagriezties un aiziet. Ne jau kur tālu, nē, tepat vien. Lai noliktu to distanci un izbēgtu no tā skalpeļa, kas ik pa brīdim atkaluzplēš tik cītīgi dziedētas rētas. Lai ļautu tām beidzot sadzīt. Un lai būtu pietiekami tuvu, lai varētu skriešus attraukties atpakaļ, ja viņš sauks…

Re nu, pat ar asarām acīs es esmu gatava traukties pie viņa, ja tik ir kaut niecīga iespēja saņemt no viņa mīlestību. Nožēlojami. Pazemojoši. Bet es nespēju citādāk.

Ja tā padomā – pat māsu viņš vienmēr ir mīlējis vairāk, vienmēr ir devis viņai vairāk, pat tad, ja viņa nelūdza. Reizēm tā notiek vēl joprojām. Es jau sen esmu pārstājusi no viņa ko lūgt vai gaidīt. Laikam jau daļēji esmu padevusies. Vienmēr esmu gribējusi būt daļa no ģimenes, dzimtas. Un nekad neesmu tāda bijusi. Laikam tāpēc nespēju lasīt romānus, kuros senas dzimtas pārstāvji atsakās no savām saknēm, sastrīdējušies ar vecākiem, un aiziet plašā pasaulē savu laimi meklēt, lai vēlāk attaptos, ka īstā laime palikusi ģimenes klēpī.

Diez, kā jūtas mamma, redzēdama, kā viņas bijušais vīrs dara pāri viņas bērniem?

Lūdzu, nevajag man teikt, ka Dievs ir labākais Tēvs un ka Viņš mīl visus Savus bērnus… Es to labi zinu. Un tas ir vienīgais, kāpēc es vispār spēju turēties un nevērsties pret savu tēti ar kādu no emocionālajām aizsargreakcijām. Dievs ir mans vienīgais mierinājums šai ziņā… Tikai gribējās padalīties arī ar jums, savu ģimeni Jēzū Kristū.