Sēžu pie ekrāna, dzeru virsrakstā minēto un domāju. Domāju par vakardienas četrdesmit piecu minūšu ilgo telefona sarunu, kurā, cita starpā uzzināju, ka mīlot es, lūk, tikai un vienīgi sevi.
Kādas muļķības – man šķita. Bet varbūt tomēr, ka nē, varbūt Al Pacino mīļākais grēks filmā “Sātana advokāts” – lepnība – piemīt arī man pārāk lielā koncentrācijā. Katrā ziņā jāsāk jau ir katram pašam ar sevi. Nemaz arī nemēģināju apgāzt šādus apgalvojumus, lai gan bija, protams, kārdinājums un profesionālais kretīnisms – mēģināt ar spēcīgiem argumentiem atspēkot vājus apgalvojumus. Laikam jau tomēr attiecības nav tā vide, kurā nest iekšā tirgu, sacensību, saistību izpildi un jūtu piedziņu. Laikam tomēr esmu lepns. Bet tēja tomēr garšīga. Un tas ir labi. Jāstrādā? R
© 2006 - 2006 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
esmu jau rakstījis par šito. ja runa iet par divcilvēkattiecībām, kur viens pārmet otram par patmīlību, tad
katras attiecības ir atkarīgas no divām pusēm, ir jānotiek pieslīpēšanās procesam, kas, laiku pa laikam ir sāpīgi pārmaiņus vienam, tad otram. neticu, ka ir pieslīpēšanās tikai no vienas puses, t.i., viens ir perfekts un jau pielāgots otram, bet tam otram ir jāpielāgojas, jo tas tāds stūrains, spurains.
lai būtu komanda, tās locekļiem ir jābūt ieinteresētiem komandas stabilitātē un pastāvībā un ir jāatmet daudz kas no savām ambīcijām, sava egoisma. esmu precējies tūlīt nu jau 7 gadus, zinu kā tas ir. tā ir dzīves skola, kurā ir testi, reizēm eksāmeni, te arī var nošpikot(samelojot, slēpjot, uzdodoties par labāku, citādāku, nekā tu patiesībā esi), taču tas pēc tam ir daudz sāpīgāk, nekā parastajā skolā, tā pat arī, kad nenoliec testu/eksāmenu, tas daudz dziļāk un sāpīgāk skar pašu tevi, arī komandas biedrus(ģimenes locekļus, galvenokārt, sievu/vīru).
tas, ka tev saka, ka tu mīli tikai un vienīgi sevi ir tā cilvēka mēģinājums tevi apvainot, aizvainot, sāpināt, pazemot, tas katrā ziņā nav risinājuma, kompromisa meklējums.
Vispaar miileet Dievu un tuvaako kaa sevi pashu, racionali spriezhot, ir pats, pats gruutaakais bauslis. Ar cilveeka speeku tas nav izpildaams.
Ja man šķiet, ka tas otrs cilvēks mani nemīl tā, kā man šķiet viņam mani jāmīl, un neizrāda to tā, kā man šķiet viņam tas būtu jādara, vai tas man dod tiesības teikt, ka viņš mīl tikai un vienīgi sevi? Ko tādā gadījumā mīlu es?
Jebkurš no mums ir gana patmīlīgs.
Un protams, ka Maarta minētais ir pārspīlējums. Vismaz man ir bijusi tā laime nesatikt nevienu tādu, kas mīl VIENĪGI UN TIKAI SEVI.
Laba viela paardomaam katram.. Mees, viirieshi, esam pieradushi buut mazliet patmiiliigi. Bet es neticu, ka ir kaads cilveeks, kas miil tikai un vieniigi sevi, tas ir paarspiileejums.