Dažreiz jaunajām ģimenēm esmu teicis, ka pienāk dzīves brīži, kad ģimenē pēkšņi sāk aptrūkties naudas – tad ir jāņem burtnīciņa un abiem laulāmiem cītīgi viena mēneša laikā katru dienu jāpieraksta viss līdz pēdējai tramvaja biļetei un klusībā aprītām bulciņām stacijas bufetē. Interesanti, ka jau šī mēneša laikā naudas lietošana sāk izregulēties, jo par katru pirkumu vakarā būs jāieraksta… Ne jau tas, ka sieva nu neļautu to blēņu, bet es pats sevi ierobežoju.
Tā domājot par šodienas laikiem, kam piederētos normāls vārds – taupība, aizdomājos, ka varēja būt nodrukāti blociņi ar dienas izdevumu sarakstu. Ir jau kas līdzīgs grāmatnīcās pie Veidlapām atrodams un pielietojams, galvenais, būtu sajēga, ka tas ir jādara jau no šodienas! Jāraksta katra diena, katam ģimenes loceklim, sākot no kopējiem, lielajiem izdevumiem, kā dzīvoklis, kredīts, produkti, aoģērbs un transports, elektrība, visi telefoni, internets utml. Tad pretī ņemot algas, var redzēt galveno bildi, kuru papildināt ar ikdienas izdevumu pierakstu. Tam var atrast kādu visiem ērtu veidu, vai manis pieminētā burtnīciņa, kas stāv virtuvē uz loga, vai datorprogramma, kuras vienkāršotu paraugu pielikšu klāt, Excel lapu, kurā dažas izdevuma pozīcijas ierakstīju, lai labāk saprast, un dažus ciparus, lai redzētu ka KOpā skaitīšana darbojas, bet katrs kas lieto datoru, mācēs to pārveidot savām vajadzībām. Galvenais, būtu vēlme padomāt arī par savas dzīves laicīgo pamatu. P.S. Atcerējos, ka kādreiz saņēmām labu algu – 120 rbļ. Pensija arī tā bija augstākā. Un tad atnāca laiks, kad mūsu algas jau bija 500,- , un tad 1000,- un cēlās vēl! Tad palika vien 70 Ls. Pensija 12 Ls. Bet gāja laiks un mūsu algas atkal bija 120, tad 200, tad 400, un nu jau 600,- Ls. Pie tam pieaugums, gan toreiz, gan tagad bija straujš, mēs sākām viskautko atļauties – jauns ledusskapis, jauns televizors, dators! Un kur tad vēl ceļojumi! Laba dzīve, tādu mēs jau sen bijām pelnījuši. Neko vairāk, tikai normālu dzīvi savā dzīvoklī, mājā. Tajā brīdī, kad varam sākt visko atļauties, un visi vienlaicīgi, tad tas lai ir signāls arī turpmāk dzīvojot, ka tik daudz vairāk mēs taču nestrādājam, to pašu dienas gaismu staigājam, ne jau divas dienas vienā, kā tad mums peļņa var sanākt 2 un 3 reiz lielāka? Tas būtu saprotams, ja esam nopirkuši jaunu darbgaldu un dēļi tam cauri skrien 3 reiz ātrāk nekā uz vecā! Visi tik skaisti, ka atliek tik saskrūvēt un logs ir gatavs, tā vien gribas ar roku noglaudīt… Prieks pašam un visi grib tieši šos, gludos logus! Nekāda reklāma nav vajadzīga, katrs pircējs pastāsta kaimiņam, kas taisās remontu sākt. P.P.S. Tad nu domāsim kā visi kopā atgriezties pie mūsu vārdu un darbu saskaņas.
© 2006 - 2009 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Domāju, ka mēs kā vienmēr vienlaicīgi risinām kādas 3 tēmas + personīgā asprātība. Mans dienasgrāmatas ieraksts bija dalīšanās savā samērā ilgā pieredzē, kurā saredzēju paralēles dažādos laikmetos notikušajās izaugsmēs, kam ātri sekoja kritieni. Izaugsme arī kā brīdinājums pārliecināties vai pamats ir pietiekami stingrs.
Šodienas Latviajs Avīzē ir Vijas Beineres raksts- intervija, kurā apdomīgums atgādināts kā latvietim KĀDREIZ piemītoša īpašība.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=55774
Es arī par to visu laiku atceros, jo redzu ka šī īpašība stirpri saistīta vai balstās garīgajā pasaules uztverē un pamatā. Ja tas būtu/tiktu audzināts ģimenē no paaudzes paudzē, tad mēs dzīvotu pavisam citādi. Mūsu sludīnāšanai jāredz arī praktiskais pielietojums, tie ja nav tikai vēsturiski vārdi.
Cīnās par vietu Domē, bet tur atkal cels redzamo valsti. Lai arī reizēm kā vējdzirnavas, bet mums jāceļ neredzamā.
Laikam no slimošanas esmu galīgi duma palikusi …bet komentārus nesaprotu…
“Taupības budžets” manuprāt ir par manu algu un tā nav saistīta nedz ar šofera dēlu algu, ne arī to cik katram maksā darba devējs un cik ātri alga auga. Jādzīvo šeit un tagad. Vainīgos meklēt vieglāk nekā risinājumu savu iespēju robežās.
Atslēdznieks taču jau skaidroja, ka “mēs nedzīvojam valstī, kur šofera dēls var būt tikai šoferis”.
šoferu dēliem uzteiz bij 4000.
bet nebija jau ar pēkšņi palielinājumi… tur vienu pugadu pieliek 30 Ls, otru 20 Ls, pēc gada vēl tāpat. Nebij pēkšņi, ja nu vien 4-5 gadi skaitās pēkšņi.
Ņemot vērā, cik fiksi auga līdzi visas cenas, tad alga galīgi nemaz tik naski neauga, tā vien sanāca kā parasti: lai samaksātu rēķinus un paēstu. Proporcija nemainījās diži, vai alga bija 80 vai 300…
Es dalījos pieredzē, kuru arī citi ar laiku gūs – ka pēkšni sāk kaut kas palielināties un visi nopriecājas, “jo sen jau to ir gan pelnījuši gan dikti gaidījuši”.. bet rezultātu varētu salīdzināt ar pirmo izskrējienu jūrmalas saulē, kad apdedzinies pats nemanot…
No tā es brīdināku, nevis par algu pamatotību vai saimnieku-uzņēmēja žmiegšanos. Jūsu minētajos gadījumos nekad izmaiņas nebūs straujas un pēkšņas, katru mēnesi pa 100 vairāk.
tieši šo aizmirsu piebilds..
viena lieta ir prasīt lielāku algu priekšniekam nepamatoti, bet pareizi jau ir, ka priekšnieks panāk lielāku samaksu par piegādāto pakalpojumu.
es tik vienā lieta gluži nepiekrītu: saņemot 3x lielāku algu un darba paliek tas pats nevis 3x vairāk, ka tas esot nepareizi, taču pastāv arī iespēja, ka darbs bija daudz un samaksa bija 3x mazāka, nekā nopelnīts.
sāku vest ieņēmum/izdevumu reģistru kopš nauda sāka parādīties. kad tās nav – jēga maza, jo tāpat viss ir ierobežots. problēmas rodas, ka nauda ir un īsti nepaliek – tad vajag rakstīt, lai pašam nerodas jautājumi “Kur tad nauda palika??”.