Tas gan jau ir bijis komentāros :) – daži fragmenti no ceļojuma 

…beidzot Francija. Ainava mainās strauji… govis… un jo tālāk, jo vairāk… govis ir gaišas, krēmkrāsā. Bēšīgas, lielas un smagas… dažas ir gandrīz baltas… krējuma saldējums un tikai Ainavas krāsu toņi top siltāki, šķiet, ka gaiss ir savādāks… Beļģijā lija un bija auksti un migla… to varēja manīt pat autobusā. Francija ir silta.

Apstājamies, jo domājam, ka ceļmalas kafejnīcā varēs ieiet mazmājiņā. Nekā nebija, toties Francijas zeme mani sagaida ar skūpstu (domājams, franču ). Skūpsta autors ir pavecāks, iesirms, melns suņuks

Parīze… Eifeļa tornis ir fantastisks, filmās nevar redzēt un sajust pat nelielu daļu no tā iespaida, ko tas rada… uzbraucam, paveras kolosāla ainava… sāk līt, tad uzspīd saule… un tad Dievs mums uzdāvina varavīksnes dubultgredzenu… nekad tādas formas un tik tuvu (laikam tāpēc, ka atrodamies augstu) neesmu redzējusi.

Parīzes opera… tās ēkas nav iespējams aprakstīt… Mūs pret pašu gribu nofotografē kāds viltīga paskata džentlmenis gados… un prasa 2,5 eiro! Vīrs rokas pa maku un atrod tikai banknotes… večuks viebjas un atkāpjas… tikai pēc kādas stundas konstatējam, ka esam viņam cītīgi piedāvājuši Lietuvas litus…

Vakarā Monmartra. Rikšojot aiz grupas, uz ielas letes pamanām lētus un skaistus bumbierus (un arī ļoti garšīgus). Sagribas franču pienu…. ātri ieskrienam veikalā, un tas mums maksā grupu, kam sekojām… Kartes mums nav, viesnīcu, uz kuru būtu jāiet, nezinām, starptautiskā pieslēguma nav… Skraidām, domājam, ko darīt. Francūži ne par ko negrib runāt angliski, bet laižas pa angļu modei, kad lūdz palīdzēt…

Vairs nekad neko sliktu neteikšu par britiem… Viens jaunu simpātisku studentu pārītis atļauj piezvanīt no viņu mobilā, par laimi, mums ir autobusa šofera numurs, un uz Pigāla laukumu mums atbrauc pakaļ.

Nākamajā dienā ar kuģīti pa Sēnu… nešūpo it nemaz, redzam daudz, daudz tiltu, viens ir īpaši grezns, viss vienā zeltā, vienā pusē tam Francijas, otrā – Krievijas ģerbonis (par godu Pēterburgai). Zem tiltiem gan teltīs, gan kartona kastēs mīt „bomži”.

Pilsēta ir satriecoši skaista… un veikalu vitrīnas! Kafejnīcas ik uz soļa, smaržas… parīzietes patiešām ir skaistas, it nemaz nav samelots. Ļoti koptas un smalkas.

Dievmātes katedrālē ir tik daudz cilvēku, ka nemaz negribas spraukties iekšā… iztiekam ar apskati no ārpuses. Tā ir ļoti skaista, bet to jau vairs nemaz tik ļoti neredz… pēc Luvras, Elizejas laukiem un visa cita… esi tā piesūcies ar skaistumu, ka šķiet, ka ieelpo gaisu, bet izelpo zeltu

Vakarā aizkuļamies uz Defensu (debesskrāpju rajons, žilbinoši, bet pēc Parīzes centra vairs diez kā neiespaido). Metro braukt ir interesanti, vēl interesantāka ir biļešu iegāde „biļešu mašīnā”, pēc otrās reizes es to prastu pati, bet jau vairs nevajag. Atrodas pirmā ļoti laipnā francūziete (un arī pirmā izteikti tuklā, ievērojiet), kas mūsu vietā to izdara un vēl skrien pakaļ, kad nogriežamies nevis uz metro, bet autobusu pieturas ieeju. Vismaz trīs stāvi dažādiem transportiem…

Nākamā ir Ruāna, Francijas karaļu kronēšanas pilsēta. Arī tajā ejam katedrālē. Katoļiem ir daudz atsevišķu stūrīšu dažādiem svētajiem un vietas, kur nolikt svecītes. Jāsaka, ka, uzrunājot Dievu šajās vietās, ir labi sajūtama Viņa klātbūtne…

Seko pirmā īstā Ziemeļfrancijas kūrortpilsētiņa – Etreta. Jau ceļš uz to ir brīnums. Normandiju mēdzot dēvēt par „zirgu zemi”. Ir, par ko Abpus autobusa paveras kalni, virsotnes gan nav sniegotas, taču periodiski redzama Sēnas ieleja ar tajā esošiem ciematiņiem… elpu aizraujoši.

Rāpjamies pa „muitnieku taku” Normandijas klintīs. Redzam Lamanšu un pašas klintis, atrodam skābenes… Laiks ir silts, taču vējains.

Etreta ir neliela, klusa, tā ir mana pirmā sastapšanās ar Ziemeļfrancijas mazpilsētu. Mājiņas (tā saucamais pildrežģis, vai nu arī raibs, daiļš mūris, kuru redzot, iesilst sirds… nopietni! Manteļskursteņi).

Ieejam nelielā krodziņā (tādu te papilnam, un visi ļoti interesanti, ir ne tikai franču, bet arī itāļu, spāņu… franču gan pārsvarā). Saucas „Salamandra”, interjers ir tik mīlīgs un glīts. Atrodam ēdienkartē pareizo vārdiņu „fromage” (lūdzu ievērojiet, ka tā saucas siers ) un briesmīgā angļu valodā pasūtām vienu porciju uz diviem. Jūras mūdžus vēl neuzdrīkstamies ņemt Ēdiens bez pārspīlējuma ir īsta simfonija, pēc tā vēl labu laiku mutē jūtama svētku garša… Autobusā pa stikla lūku staigā liela kaija un pēc kārtas ar interesi nopēta visus iekšā sēdošos

Rīts… kārtējais skaistuma šoks – Onflēra. Tajā mēs prombraucot atradām strūklaku, kur samest monētas Ir okeāns, baltas, noenkurotas jahtas, stāvi pakalni, antikvariāti, puķes, provinciāli laipni cilvēki… un maza, akurāta koka baznīciņa. Ieejam, saku Tēvreizi, uz „āmen” man atbild baznīcas zvans.

Truvila un Dovila. Dovilas mājas katra ir satriecoša. Iedomājieties vismaz 10 reizes lielāku un vismaz divreiz krāšņāku Mežaparku… Okeāna piekraste… smiltis sastāv vismaz no 50% gliemežvāku. Sāļš vējš.

Sanmišelas abatija. Cietoksnis uz salas, kuram tuvojoties, krosu skrien baltas aitas melniem purniem. Pieļaujam iespēju, ka tā varētu būt atrakcija tūristiem, jo nemana ne ganu, ne arī varam iedomāties, ka tās varētu izslaukšanas nolūkos noķert.

Kāpjam kalnā. Lai nokļūtu klosterī, jātiek cauri ieliņai, kas mazliet atgādina kalnotu veikaliņpiebāztu Vecrīgu Vēlāk seko mūku telpas, skats no augšas – debesis un jūra saplūst… Daudzās telpās netiekam laisti – remonts.

Kā Francijā smaržo rozes, to ir grūti aprakstīt. Ja šo smaržu varētu iesaiņot un atvest līdzi… Lejā kāpjot, nonākam pie nelielas, vecas kapsētiņas. To uzkopj, un iekšā neejam… konstatējam, ka apkalpojošais personāls (pārdevēji, viesnīcnieki, uzkopēji) dzīvo turpat cietoksnī.

Un tad ir Kankale… līcis ar tik zilu ūdeni, kādu to attēlo tūrisma reklāmas prospektos. Izrādās, tā nav datorgrafika Pilsētiņa ir kalnā, līcī redzamas austeru kastes, turpat pie ūdens ir tirdziņš – virs katras pārdotavas stāv rakstīts zvejnieka vārds.

Viena daļa mūsējo aizbrauc uz austeru audzētavu skatīties filmu. Mēs paliekam krastā, guļu uz akmens kāpnēm.

Zvanījuši aizbraukušie mūsējie, aizkavēšoties vēl stundu – austeres iegaršojušās. Pateicoties viņiem, es arī tieku pie ceturtdaļporcijas (ņēmām ar sirds trīsām, izrādījās ļoti neparasti un garšīgi, varbūt tāpēc, ka komplektā ar sauli, vēju un zilo ūdeni ).

Brienam pa smiltīm, ko pametis bēgums. Ieraugām mazu krabīti, kas smieklīgā, sāniskā gaitā apņēmīgi dodas jūras virzienā

Nākamajā dienā mūs gaida Luāras ielejas pilis. Pati Luāra ir šaura un zaļa, bet ap to esot kādas 300 pilis, apmeklētājus uzņem ap 100. Mēs pabūsim trijās…

Šenonso… Karalis, kura vārdu pēkšņi aizmirsu, to cēlis savai mīļākajai – Diānai Puatjē. Bildēs smuka, atšķirībā no likumīgās sievas… hmm, baidos par viņu nepiedienīgi izteikties, likumīgā bija Katrīna Mediči

Kolosālas kalpotāju telpas un virtuve, inventārs gan nav no 17. gadsimta, bet gadus 150 – 200 vecs. Arī interesanti. Galerija, kurā notikušas balles. Guļamistabas ar ļoti mazām gultiņām. Ar izšuvumiem rotātas auduma tapetes, gobelēni, kokgriezumi… Atjaunots pils parks, grāvis oriģinālais un tajā mīt zivis. Droši vien var noīrēt arī laivu, ko redzam, taču mums nav tik daudz laika…

Pils dārzi un staļļi… Alejā sastopam katoļu māsas melnos tērpos, viņas mūs sveicina, atbildam, tāda gaiša sajūta

Bluā arī ir skaista un krāšņa; trauki, ieroči, izstāde par godu Fransuā I. Spriežot pēc bildēm, viltīgs un dzīvespriecīgs karalis ar smuku sievu

Šambora ir pils, ko projektējis tas pats Fransuā I kompānijā ar Leonardo da Vinči. To var redzēt Pils ir fascinējoša. Parkā sastopam veselu izrādi – bars ļaužu „tā laika” ļoti krāšņās drēbēs dzīva orķestra pavadībā vazājas pa celiņiem

Skumīgā noskaņā (jo ir skaidrs, ka tā ir pasaules skaistākā zeme ) jāšķiras no Francijas.