Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām. (1. Pēt. 3:12) 

Lasot šodienas “apceri katrai dienai” gribējās padalīties savās sajūtās. Par taisnajiem un ticību.

Es zinu ka mans Kungs raugās uz mani ar žēlastības pilnu skatienu. Zinu – viss manā dzīvē ir no Viņa (nu ne jau pavisam, bet jūs mani sapratīsiet) un nekas nenotiek bez mana Kunga ziņas. Kad esmu visdziļākajā izmisumā, kad neveicas, notiek daudz dažādas sliktas lietas – zinu, Dievs mani nav atstājis ne uz vienu sekundi, Viņš tur manu roku, lai man pietiktu spēka nodzīvot šo dienu un ar smaidu doties nākamajā.

Iespējams tās visas nelaimes man ir Dieva lemtas, tātad tā ir jābūt. Es šodien krītu bezdibenī, lai rīt man dzīve būtu labāka kopā ar manu Kungu.

Tā bija patīkamā daļa, bet kad es domāju par taisnajiem …

Es zinu neesmu tāda. Mana dzīve nav Dievam tīkama. Jūtos maziņa, melna un ļoti netīra. Es jau patiesībā arī nespirinos pretim tiem netīrumiem un man ir skumji. Mana ticība ir liela, bet dzīve …

Patiesībā vienīgais ko vēlos, lai cilvēki man apkārt iepazītu Jēzu, lai viņi taptu glābti. Lai viņiem būtu skaista piepildīta dzīve.

Kapēc gan necenšos par savu dzīvi?