Nekur tālu nav jābrauc, lai saskartos ar dabas stihijām, izjustu jūras varenību un atspiestos pret vēju, tā ka nokrist zemē nav iespējams, bet ja pagriežas pa vējam, tad no kājām nost kā likts. Tepat pie Liepājas to visu varēja sajust un apjaust.
Uz kādu laiku jāatliek pasaules apceļošana. Latvijā tik daudz vēl neredzētā.
Un vispār – nekad mūžā neesmu bijis Daugavpilī. Ko dod tā vazāšanās pa kontinentiem un peldēšanās okeānos, ja pat Daugavpilī, piemēram, un Cyblā nav būts.
R
Piekrītu par to, ka Latvijā ir daudz vietu, ko vērts redzēt. Taču bomžu apskate, piem., Parīzē gan mani gluži nesaista.. tas ir no viena grāvja otrā. Respektīvi, ir tā ļoti vienkāršoti redzēt Eifeli, Sēnu, Luvru un domāt, ka esi BIJIS Pārīzē, taču tik pat liekulīgi būtu teikt, ka zini minēto pilsētu tikai tāpēc, ka esi skatījies uz gružkastēm, nomalēm..
Lai gan viss atkarīgs no ceļojuma mērķa un priekštata, ko ceļotājs vēlas iegūt: ja cilvēciņš vēlas atķeksēties pie Eifeļa u.c., vai tieši otrādi pie pilsētas nomalēm – tad jau viss ir kārtībā! :^)
When a heart is broken there is nothing to break
Es arii esmu domaajis, ko gan dod zinaat, ka esi bijis tik un tik Eiropas zemees, ja relatiivi iiso celjojumu laikaa nekaadu buutisku priekshstatu par zemi un cilveekiem nevar guut, tikai apskatiit to, ko tuurisma industrija padariijusi redzamaaku. Un arii, ja izlauzhas no tuuristu zonas, apskata kaadu vieteejo bomzi, miljos reizhu vairaak paliek taadu lietu, kas ir ne mazaak apskates veertas. Latvijaa es arii neesmu Daugavpilii bijis un vispaar Latgalee maz, tikvien kaa liidz Aglonai aizbraucaam vienaa gjeneetikju ekspediicijaa vienreiz.
Desmitniekā!
Vakar peldējāmies Lubānas ezerā, cilvēka neviena, tādēļ nevajadzēja pat drēbes mērcēt…
Klaigāja putni, nekad nedzirdēti.
Bijām Varakļānu baznīcā un Madonas baznīcā, 3x pabraucām garām Madonas pareizticīgo baznīcai (jo apmaldījāmies).
Bija labi.