Ļoti bieži cilvēki pirms kristīšanās pirms iesvētībām mēdz liekuļot – man tas nav vajadzīgs, tās ir muļķības, tīra formalitāte, lai baznīca varētu pelnīt utt., bet mani interesē, kāpēc cilvēki baidās teikt pretējo, jo tikko cilvēks nokristās, tā saka – tas ir spēks, tas nāk tikai par labu, tas paver iespējas..
Nez kāpēc cilvēks kaunās vai baidās no vārdiem – Dievs, Jēzus, Kristietis, Svētais Gars, baznīca u.c. līdzīgiem vārdiem, kuru būtība satur mūsu pasauli kopā??? Es zinu, ka es esmu spēris soli pretī kristietībai un nekaunos par to, bet joprojām nespēju izdomāt, kā man pareizāk būtu mudināt citus, kādiem vārdiem.. Solis pretī kristietībai..
© 2006 - 2006 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
un mani
IevaK says: Arī taisnība, var gadīties, ka pēkšņi ieklausās.
Tā ir, paskatieties uz mani!
Skaidrības labad jāsaka, ka jūs liekat vienā kaudzē neticīga cilvēka kristīšanos, kas ir galīgi slikta lieta, un tādu kristīšanos, kuras sākuma iemesli ir vēlēšanās laulāties baznīcā, piemēram.
Kad nu kristības pienāk, tad nav lielu iespēju palikt pie savām sākotnējām domām, jo cilvēks ir diezgan pamatīgi Svētā Gara malts – viņš ir sapratis sevi kā grēcīgu būtni (nu ir taču, klausoties visus Dieva likumus, nevar neredzēt, ka visko esi darījis un domājis)
un pēc tam ierauga arī izeju, ka nemaz tik traki nav, ka vari mainīt savu dzīvi.
Tas, ka katram ir savs ticības-uzticības attīstības līmenis, skatoties vienam uz otru, noved pie šaubām par sevi. Vai nu liekas, ka es negribu tā kā citi, jo viņi manuoprāt, izliekas. Vai arī es nekad tā nevarēšu un tātad es nemaz neticu utt.
Īstais klikšķis jau vienubrīd tomēr nāk, jo Svētais Gars turpina darboties arī pēc kristībām.
Arī taisnība, var gadīties, ka pēkšņi ieklausās.
Arī taisnība, iespējams laiks paies un sāks saprast.
Es gan par to kristīšanos formālo iemeslu domāju, ka lai jau kristās tie formālisti. No vienas puses loģisks jautājums – kāpēc tad kristās, ja netic. Un vispār tas būtu jāaizliedz utt.
Bet no otras puses atkal – varbūt, ka sākumā netic, pēc tam “formāli” nokristījies, apstākļu spiests paklausās un tiek uzrunāts, un sāk ticēt.
Gabals jau nevienam no formālistu esamības nenokritīs.
Nu ņem un pajautā tiem, kas liekuļo, kāpēc viņi tā dara! Varbūt viņi nemaz īsti nevēlas iet ticības ceļu, bet vēlas kristīties vai iesvētīties kādu apstākļu spiesti – piemēram, laulību, ja otrs to vēlas. Protams, ka tas ir dīvaini un arī man nesaprotami. Vēl otrs, ko es neizprotu ir tas, kādēļ vajag kristīties, ja īsti nemaz nav tās pārliecības par to, ka tic Dieva spēkam, žēlastībai un grēku piedošanai, kā arī neuzskata, ka uz baznīcu ir jāaiziet.
Vislabaakaa lieciiba ir tava dziive. Gruuti gan ir dziivot saskanjaa ar tiem vaardiem, kurus tu gribeetu citiem teikt, bet cilveeki vispirms skatiisies uz tavu aareejo dziivi un tikai tad saaks uzdot jautaajumus, tad arii ir laiks runaat vaardus. Bet ko tieshi – to jau Gars pats pateiks.