Šodien samirkušas domas kā trolejbusi kursē.
Jautāju sev un Dievam- kāpēc nav iespēju izbēgt no visa šī?
Tā vēlos aizbraukt kaut uz laiku no LV, sakārtot domas! Sadziedēt klibojošo ticības dzīvi! Ir bijušas iespējas, bet nesaprotu, kādēļ Dievs nav vēlējies, lai tās realizētu?
Nu nevaru aizvērt acis un izlikties, ka mani neskar, kas notiek manā mīļajā zemē-Latvijā, bet cīnīties- tas šoreiz ir bezjēdzīgi.
Nelasu ziņas, principiāli, bet sajūtu ar sirdi, arī sev mīļajos, drūmumu, sāpi lielu.
Ir tikai liels, liels jautājums-Kāpēc?
Arī man ir šāda vēlme aizbraukt prom, jo nekādi nespēju saprast, kas šajā valstī notiek. Bet es mierinu sevi ar domu, ka visā tajā savs mērķis ir arī Dievam. Varbūt kādam šajos grūtajos laikos ir jānāk pie ticības vai kaut kas jāsaprot. Man liekas, ka tieši tad, kad ir grūti meklējam Dieva palīdzību, tieši tad kad liekas, ka palīdzēt nevar neviens, palīgā nāk Dievs pats.
Un ja visi aizbrauks, kurš tad strādās kopā ar Dievu, lai izglābtu mūsu mīļo Latviju, un būtu arī par atbalstu tiem, kam šajā laikā patiesi grūti?