Skrūvšņore uzsauc tostu 

Elle. Velnu – kārdinātāju izlaiduma balle. Mācību iestādes rektors, dr. Nekrietns, uzaicina iedzert uz viesu veselību. Skrūvšņore, goda viesis, pieceļas, lai uzsauktu atbildes tostu:

«Jūsu nesvētība un jūs, nežēlīgie kungi!

Šādos banketos ir kļuvis par paražu vispirms vērsties pie tiem, kas tikko absolvējuši mācību iestādi un drīzumā uzsāks kārdinātāja darbu. Ar prieku sekoju šai tradīcijai. Atceros, ar kādām bijīgām trīsām gaidīju savu pirmo norīkojumu, un ceru — nē, esmu pārliecināts, — ka ikviens no jums šodien ir kaut nedaudz uztraucies. Ceļš ir vaļā! Lai elle jums palīdz! Mēs no jums gaidām daudz. Ja nesagaidīsim, paši zināt, kas notiks.

Nekādā gadījumā negribētu apslāpēt tās lietderīgās, veselīgās bailes, tās neatlaidīgās šausmas, kas jūs tikai paskubinās. Jūs bieži apskaudīsiet cilvēkus, kuri kaut cik aizmirstas miegā! Taču gribētu jūs arī iedvesmot, sniedzot ieskatu mūsdienu situācijā.

Mūsu ļoti godātais rektors savā runā, šķiet, atvainojās par piedāvātā mielasta pieticību. Protams, tā nav viņa vaina, taču nevar noliegt, ka dvēseles, ar kuru mokām mēs barojamies, ir viszemākās kvalitātes. Mūsu vislabāko pavāru māksla nav spējīga piešķirt tām kaut jel kādu garšu.

Taču tas nav galvenais. Jā, nav, par ko priecāties, taču, ceru, jūs neesat miesaskārības vergi. Palūkosim, vai varam atrast citus, svarīgākus sasniegumus.

Pirmkārt, paskatieties, cik daudz te visa kā! Sliktākas kvalitātes nemēdz būt, taču tāda dvēseļu (ja tās var saukt par dvēselēm) daudzuma mums vēl nav bijis.

Varētu likties, šādas dvēseles — nē, dvēseļu traipus — pat nebūtu vērts pazudināt; taču Ienaidnieks nez kāpēc ir nospriedis, ka tās ir vērts glābt! Ticiet man, ir nospriedis. Jaunie, nepieredzējušie kārdinātāji pat nevar iztēloties, kā mēs bijām spiesti noņemties, lai tās iegūtu.

Grūtības slēpjas tieši apstāklī, ka tās ir nožēlojami sīkas. Viņi, draņķi, ir tik truli, tik pasīvi, tik atkarīgi no vides! Burtiski nu nekādi nevar tos dabūt līdz izvēles brīvībai, kuras apstākļos grēks kļūst nāvējošs. Ievērojiet, tās ir jānoved tieši tiktāl — un viss, tālāk iet nedrīkst, jo pastāv citas briesmas — tās var nožēlot grēkus.

Izvēloties to, ko Ienaidnieks būtu saucis par «sliktu», šīs būtnes gandrīz (vai pavisam) nav atbildīgas par savu rīcību. Tām nav skaidrs, no kurienes nākuši un ko nozīmē viņu pārkāptie aizliegumi. To sirdsapziņu nav iespējams nošķirt no sabiedrības, no vides. Protams, mēs centāmies, lai valoda palīdzētu visu vēl jo vairāk padarīt neskaidru — teiksim, kukuli viņi sauc par «dzeramnaudu» vai «dāvanu». Kārdinātājam vispirms jāpārvērš viņu izvēle par paradumu (tiek panākts atkārtojot), bet pēc tam, kas ir ļoti svarīgi, — par principu, kuru viņi ir gatavi aizstāvēt, tad viss ies kā pa sviestu. Vienkārša atkarība no vides kļūst par kredo, ideālu: «Kā visi, tā es arī». Sākumā viņi vienkārši neredzēja aizliegumu, tagad viņu prātos mīt kas līdzīgs pārliecībai. Vēsturi viņi nezina un sauc Ienaidnieka morāles likumu par «puritānisku» vai «mietpilsonisku». Tādā veidā pašā viņu apziņas viducī rodas blīvs, ciets sabiezējums — viņi ar nolūku turpina iet turp, kurp gājuši, un atvaira kārdinājumus. Sabiezējums nav liels, viņi par to nekā nezina (viņi vispār maz zina), tā nav liesma (kur nu, nepietiks jūtu un arī iztēles!), tas ir akurāts, necils, līdzīgs akmentiņam. Taču savu darbu tas paveic: visbeidzot viņi paši pēc savas gribas noraida tā saucamo svētību.

Tātad, mēs varam izdarīt divus optimisma pilnus secinājumus: 1) loms ir ļoti liels — tas gan ir bezgaršīgs, toties nedraud bads, un 2) mūsu kārdinātāju meistarība ir kļuvusi patiesi virtuoza. Taču pastāv vēl arī trešais secinājums, var gadīties, vissvarīgākais.

Dvēseļu, kuru sabrukums un bojāeja ļauj mums ja ne dzīrot, tad vismaz neciest badu, — tātad, šo dvēseļu kļūst aizvien vairāk, bet lielu grēcinieku — aizvien mazāk. Aizvien mazāk cilvēku ar spēcīgām kaislībām, ar visu gribasspēku tiecas pēc tā, ko nemīl Ienaidnieks. Mūsu loms aug, taču agrāk mēs tādu draņķi būtu vienkārši pasvieduši Cerberam. Varētu likties, tas ir skumji — bet īstenībā viss ir mainījies uz labo pusi. Gribētu vērst jūsu uzmanību uz metodēm, ar kuru palīdzību mēs to panācām.

Lielie (gardie) grēcinieki ir taisīti no tās pašas mīklas, no kuras tās atbaidošās radības – lielie svētie. Nu labi, šādus sīkaļas ir pretīgi pat pagaršot. Bet kā gan jājūtas Ienaidniekam? Vai gan tamdēļ viņš radīja cilvēkus, kļuva par Vienu no tiem, nomira mokās, lai savairotos cilvēķeļi? Viņš gribēja iegūt dievu sugu, svētus, tādus, kā Viņš. Jā, mums negaršo, toties kāds prieks! Jūs tikai padomājiet, Viņa eksperiments nav izdevies! Vēl vairāk, lielie grēcinieki šobrīd nes daudz vairāk labuma nekā agrāk. Jebkurš diktators, pat neķerot tik augstu — demagogs, ekrāna vai estrādes zvaigzne ved aiz sevis tūkstošiem citu. Mūsdienu sīkaļas atdod visu, kas no tiem palicis, viņam (viņai), tātad — mums. Visticamāk, drīz vien mums pašiem būs jānodarbojas ar pavisam nelielu daudzumu cilvēku.

Vai jūs saprotat, kā mums izdevās pārvērst tādu kvantumu ļaužu par nullēm bez vieninieka? Tā nav nejaušība. Tā ir atbilde uz visnegantāko izaicinājumu, kāds vien jebkad ir ticis mests.

Atļaujiet atgādināt, kas pie viņiem notika pagājušā gadsimta [19. gs. – tulk. piez.] otrajā pusē (tieši tobrīd es atstāju privāto kārdināšanu un pārgāju vadošā amatā). Tiekšanās pēc brīvības un vienlīdzības saka nest ievērojamus augļus. Atcēla verdzību. Pieauga reliģiskā iecietība. Jāsaka, ka atbilstošajās kustībās jau sākotnēji bija sastopami labvēlīgi elementi: ateisms, antiklerikālisms, skaudība, atriebes alkas, pat mēģinājumi atdzīvināt pagānismu (jāteic, diezgan muļķīgi mēģinājumi). Mēs ne uzreiz varējām izlemt, kā pret to attiekties. No vienas puses, mums bija pretīgi — mums joprojām ir pretīgi, — ka izsalkušos paēdinās, ieslodzītajiem noņems važas. No otras puses, cik patīkami redzēt tik daudz neticības, pasauliskuma, naida. Kā gan viņus lai neatbalsta!

Gadsimta beidzamajās desmitgadēs viss kļuva vienkāršāks, bet vienlaikus arī ļaunāks. Angļu sektorā, kurā es pārsvarā darbojos, atgadījās briesmu lietas: Ienaidnieks gandrīz vai piesavinājās un izmantoja savā labā progresīvo un liberālo kustību. No agrākā naida pret kristietību palika pāri ļoti maz. Visur attīstījās vispretīgākā parādība, tā saucamais kristīgais sociālisms. Vecā laba tipa fabrikantus, kas iedzīvojās uz spēkus izsūcoša darba rēķina, ne strādnieki nogalēja — tas būtu bijis labi! — bet gan nosodīja citi fabrikanti, pašu klase. Bagātnieki aizvien biežāk šķīrās no varas un naudas ne aiz bailēm, ne vardarbības dēļ, bet gan sirdsapziņas aicināti. Trūcīgie toties uzvedās tā, ka sliktāk vairs nevarētu. Mēs pamatoti cerējām, ka brīvībā viņi sāks kā nākas laupīt, slepkavot, nu kaut vai nodzersies, bet viņi, nelieši, kļuva tīrīgāki, taupīgāki, izglītotāki, ko tur runāt — godprātīgāki! Jūs neticēsiet, kungi, cik tuvu bija tikumīgas, veselīgas sabiedrības draudi!

Pateicoties Viszemākajam, mūsu Tēvam, briesmas mēs novērsām. Pretuzbrukums notika divos līmeņos. Dziļākajā — izdevās konstatēt un attīstīt to, kas slēpās šīs kustības dzīlēs jau no paša sākuma: naids pret personisko brīvību. Pirmais to atklāja Ruso, kurš patiešām ir nenovērtējams. Kā jūs atceraties, viņa pilnīgajā demokrātijā atļauta tikai valsts reliģija, tiek saglabāta verdzība, bet individuālajam cilvēkam tiek teikts, ka viņš būtībā grib tikai to, ko grib vara. Ņemot vērā šo nostādni un izmantojot Hēgeli (vēl viens nenovērtējami dārgs palīgs!) mēs viegli novedām viņus kā pie nacisma, tā pie komunisma. Pat Anglijā mums izdevās paveikt pietiekami daudz. Vakar es dzirdēju, ka cilvēks tur nevar bez atļaujas nocirst paša koku ar savu cirvi, sazāģēt to ar savu zāģi un uzbūvēt šķūni paša dārzā.

Tāds bija pretuzbrukums dziļākajā līmenī. Taču jums, iesācējiem, neviens neuzticēs darbu šajā līmenī. Jūs pieliks pie privātpersonām. Pret tām (vai caur tām) jūs rīkosieties citādāk.

Atslēgas vārds šajā gadījumā ir «demokrātija». Mūsu filologi ir kārtīgi pastrādājuši ar cilvēku valodu, un diez vai jūs jābrīdina, lai jūs neļautu lietot šo vārdu skaidrā, noteiktā nozīmē. Viņi tāpat to nedarīs. Viņiem pat prātā neienāks, ka tas ir politiskas, precīzāk, balsošanas sistēmas nosaukums, kam visai attāls sakars ar to, ko jūs mēģināt viņiem iesmērēt. Protams, nav pieļaujams, lai viņi jautātu tāpat kā Aristotelis, kas tas ir – «uzvesties demokrātiski» — «izdabāt demokrātijai» vai «palīdzēt tai saglabāties»? Ja pajautās, nelaimīgā kārtā vēl apjautīs, ka tas nav gluži viens un tas pats.

Rezumējot, atslēgas vārdu lietojam kā buramvārdus, ne savādāk, ja vēlaties – kā birku. Viņiem tas ļoti patīk. Kā nekā viņi sapņo par to, lai ar katru apietos vienādi. Vajag nemanot nobīdīt sviru viņu apziņā — no sapņa, no ideāla uz ticību tam, ka visi patiešām ir vienādi, īpaši jūsu aprūpējamais. Tad viņi ar iemīļotā vārda palīdzību padarīs svētas pat dvēseli vispazudinošākās (un vismokošākās) cilvēku jūtas. Bez kādas kaunēšanās, paši ar sevi visai apmierināti, viņi jums par prieku izšķirsies par to, ko citādi būtu nosodījuši. Kā jūs saprotat, es domāju jūtas, kuras dzemdina frāzi: «Es neesmu sliktāks par tevi!»

Pirmkārt, labi, ka viņš priekšplānā izvirzījis nepārprotamus, neatvainojamus melus. Runa nav tikai par to, ka tā nav patiesība, ka viņš nav labāks, labsirdīgāks, gudrāks par visiem; lieta tāda, ka viņš pats tam netic. Izrunājot šo frāzi, neviens tai netic. Ja kāds ticētu, viņš tā neteiktu. Sanbernārs to neteiks klēpja sunītim, zinātnieks — nejēgam, skaistule — neglītai sievietei. Ja mēs izejam ārpus politikas robežām, uz vienlīdzību atsaucas tikai tie, kas jūt, ka viņi ir sliktāki. Šī frāze tieši to arī nozīmē – cilvēks mokoši, neciešami izjūt savu nepilnvērtību, taču to neatzīst.

Un par to viņš skaišas. Jā, viņu kaitina jebkurš pārākums, un viņš to noliedz, noraida. Ja kāds gluži vienkārši nav tāds, kā viņš, viņš jūtas aizvainots. Nevienam nav tiesību savādāk runāt, ģērbties, izklaidēties, ēst. «Ek tu, cik gludi runā! Nu skaidrs, lepns palicis…», «Cīsiņus viņš, redziet, neēdot! Inteliģents atradies!». Vienu vārdu sakot, ko viņš, neģēlis tāds, nav tāds, kā es? Nav de mo krā tis ki!

Šī parādība ir visai noderīga, taču nekādā gadījumā ne jauna. Cilvēki to ir pazinusi tūkstošiem gadu ar nosaukumu „skaudība”. Tie, kas pamanīja to sevī, kaunējās. Tie, kas nepamanīja – nosodīja citos. Mūsdienu situācijas pluss ir tas, ka jūs varat to padarīt svētu – padarīt pierastu, pat uzteicamu — ar pieminēto buramvārdu palīdzību.

Tad ikviens, kurš kaut jel vienā lietā jutīsies necilāks par citiem, varēs atklāti un veiksmīgi vilkt visus uz leju, uz savu līmeni. Vēl vairāk, tie, kas kļuvuši (vai spējīgi kļūt) kaut cik līdzīgi cilvēkam, tūlīt pat pārdomās, nobijušies, ka tas nav demokrātiski. Man no drošiem avotiem ir kļuvis zināms, ka jaunās būtnes nereti apspiež savu patiku pret klasisko mūziku vai labu literatūru, lai tā netraucētu „būt kā cilvēkiem”; savukārt tie, kas gribētu kļūt godīgi vai tīri (bet Ienaidnieks šajā lietā viņiem palīdzētu), apvalda sevi, lai neatšķirtos no citiem, neizrādītos, neizlektu. Ka tik nekļūsti par personību, kādas šausmas!

To brīnišķīgi ir izteikusi kāda jauna būtne, kas nesen sauca uz Ienaidnieku: «Palīdzi man kļūt normālai un mūsdienīgai!» Pateicoties mūsu pūliņiem, tas nozīmē: «Palīdzi man kļūt par palaistuvi, patērētāju un muļķi!»

Nav slikti arī ražošanas atlikumi. Tie, kas nevēlas «būt kā citi», «… kā cilvēki», «kļūt normāli», «iekļauties» u.tml. (viņu kļūst aizvien mazāk), visbeidzot kļūst par lepnības pilniem neprāšiem, par kādiem tie vienmēr tikuši uzskatīti. Tādējādi mēs iegūstam gan mazskaitlīgu, toties ļoti noderīgu inteliģenci.

Taču tie ir tikai atlikumi un nekas vairāk. Galvenais princips ir tāds, ka viscaur un neatlaidīgi pieaug neuzticēšanās, bet pēc tam arī naids pret jebkura veida pārākumu. Cilvēki nespēj paciest, ka kāds ir godīgāks, kulturālāks, gudrāks vai izglītotāks nekā viņi. Prieks skatīties, kā demokrātija (lietota kā buramvārdi) pilda mūsu labā tieši tādu pašu darbu, kādu veica senākās diktatūras, un ar tam pašām metodēm. Ceru, ka jūs atceraties – kāds grieķu diktators (tolaik viņus sauca par tirāniem) nosūtīja sūtni pie otra pēc padoma — kā valdīt pār cilvēkiem? Otrs diktators aizveda sūtni uz lauku un notrieca ar spieķi visas vārpas, kuras bija augstākas par citām. Morāle skaidra: neļauj nevienam atšķirties. Neatstāj dzīvus tos, kuri ir gudrāki, drosmīgāki, labāki, kaut vai skaistāki par pārējiem. Nolīdzini visus, lai ir vergi, nulles, niecības. Toreiz nācās cirst galvas, tagad lietas virzās uz priekšu pašas savā gaitā. Zemākās vārpas nokož galvas augstākajām. Ko tur, augstākās kož nost galvas pašas sev, lai tikai neatšķirtos!

Kā jau tiku teicis, pilnībā pazudināt šos sīkaļas ir grūts un darbietilpīgs process. Taču, ja netaupa pūles un spēkus, rezultāts ir garantēts. Varētu šķist, ka lielos grēciniekus ir vieglāk pazudināt. Tā gluži nav — viņi ir neprognozējami. Draiskojies ar viņiem gadus septiņdesmit, bet septiņdesmit pirmajā – skat tik! – Ienaidnieks šos paķer no deguna priekšas! Lieta tā, ka viņi var nožēlot grēkus. Viņi zina, ka ir vainīgi. Viņi ir gatavi Ienaidnieka dēļ atteikties no visa, tāpat kā agrāk attiecās mūsu dēļ.

Es pats, kā mēs jau tikām runājuši, galvenokārt esmu strādājis angļu sektorā, un līdz šim laikam saņēmu vēstis pārsvarā no turienes. Iespējams, tas, ko teikšu, ne tik lielā mērā attiecas uz jūsu sektoriem. Tādā gadījumā, ierodoties darba vietā, izdariet nepieciešamās korekcijas. Ja neko no minētā nav iespējams izmantot, pacentieties, lai jūsu valsts kļūtu pēc iespējas līdzīgāka Anglijai.

Šajā daudzsološajā zemē princips «es neesmu sliktāks par tevi» jau ir cauraudis izglītības sistēmu. Cik pilnīgi, es pagaidām neņemos teikt, bet tas arī nav svarīgi. Pamanot tendenci, ir viegli pareģot, kas notiks, īpaši ar mūsu palīdzību. Mūsdienu izglītības pamats ir tāds, ka nejēgas un sliņķus nedrīkst pazemot, citiem vārdiem, viņi nedrīkst nojaust, ka kaut jel kādā ziņā atšķiras no gudrajiem un uzcītīgajiem. Jebkādas atšķirības rūpīgi jāslēpj. Kā? Dažādos līmeņos — dažādā veidā. Universitātes izlaiduma eksāmenos jautājumus uzdod tā, lai katrs varētu atbildēt. Iestājeksāmenos — lai katrs varētu iestāties universitātē, neatkarīgi no tā, vai viņam ir nolūks izmantot iegūto augstāko izglītību. Skolniekiem, kuriem netīk gramatika vai aritmētika, ļauj darīt to, ko viņi darījuši mājās, — teiksim, darināt ķepestiņus un saukt to par «modelēšanu». Galvenais, nekā un ne ar ko nelikt saprast, ka viņi atšķiras no tiem, kas pilda skolā uzdoto. Lai vai ar kādiem niekiem viņi nodarbotos, pret tiem jāizturas «tikpat nopietni» (Anglijā ir izdevies ieviest šo izteicienu). Vel vairāk, sekmīgos skolniekus drīz atstās uz otru gadu, lai netraumētu pārējos.

Īsāk sakot, kad demokrātijas princips («Es neesmu sliktāks…») tiks ieviests visā pilnībā, var rēķināties ar to, ka izglītības vairs nebūs vispār. Pazudīs visi iemesli mācīties un bailes tapt uzskatītam par tumsoni. Tos nedaudzos, kuri tomēr alks pēc zināšanām, ātri noliks pie vietas, lai nebāžas, kur nevajag. Mums vairs nevajadzēs kopt cilvēkos pašapmierinātību un gara tumsību, paši tiks galā.

Nodokļi sekmīgi iznīcinās to cilvēku slāni, kas agrāk upurējās, lai dotu bērniem izglītību. Būtībā tieši šis slānis ir devis gandrīz visus zinātniekus, filozofus, teologus, mediķus, gleznotājus, skulptorus, arhitektus un dzejniekus. Lūk, tas ir viens īstens augsto vārpu kūlītis! Kā izteicies kāds angļu politiķis, «izcili cilvēki demokrātijai nav vajadzīgi».

Nav jājautā viņam, ko viņš ar to ir domājis: vai demokrātijai tie «nav vajadzīgi» vai tā «negrib, lai viņi būtu». Taču man un jums par to jātiek skaidrībā — šis atkal ir Aristoteļa uzdotais jautājums.

Pie mums ellē tikai priecātos, ja pazustu demokrātija šī vārda šaurajā, politiskajā nozīmē. Kā jebkura cita pārvaldes forma, tā bieži vien darbojas mūsu labā — taču retāk, nekā visas citas. Bet mūsu, velnu nozīmē («kā cilvēki…», «ne sliktāks par tevi») tā lieliski tiks galā ar politisko demokrātiju.

Demokrātija vārda zemākajā izpratnē (tā saucamais «demokrātiskais gars») rada nāciju bez diženajiem, mazizglītoto un morāli nenoturīgo nāciju, jo viņus jau bērnībā ir izlutinājuši, pilnībā likvidējot gribasspēku – ar viņiem auklējas visu dzīvi, un viņi kļūst ārkārtīgi pašpārliecināti (izglītības trūkums + glaimi). Tieši tas mums ir vajadzīgs. Kad tāda nācija sadursies ar citu, kur bērni skolā mācījušies, apdāvinātība un pūles tikušas atalgotas, nejēgam nav ļauts diktēt noteikumus, iznākums var būt tikai viens…

Mums jāveicina uzvedība, paradumi, prāta virzība, kas ir tik mīļi demokrātijai, jo tieši tie, ja tiem ļaus vaļu, arī sagraus pašu demokrātiju. Jūs jautāsiet, kāpēc gan cilvēki to neredz? Nu labi, lasīt Aristoteli nav demokrātiski, taču franču revolūcija jau nu būtu varējusi pačukstēt priekšā, ka aristokrātu iemīļotais uzvedības veids sagrāva aristokrātiju. Pielāgojiet to savai pārvaldes formai — un viss.

Taču es negribētu noslēgt savu runu uz šīs nots. Nekādā gadījumā nedrīkst ļauties maldiem, kurus mēs uzcītīgi lolojam mūsu upuru apziņā – domai par to, ka nācijas liktenis ir svarīgāks, nekā atsevišķas dvēseles liktenis. Mums vajag, lai brīvu valstu kļūtu aizvien mazāk, vergturu valstu — aizvien vairāk ne tāpēc, ka tas ir patīkami, bet gan tāpēc, ka tas drošāk pazudina dvēseles. Tikai atsevišķs cilvēks var izglābties vai iet bojā, kļūt par Ienaidnieka dēlu vai mūsu pārtiku. Apvērsumi, kari, bads ir labi tikai kā līdzeklis, mērķis ir naids. Princips «es neesmu sliktāks par tevi» lieliski sagrauj brīvu sabiedrību, taču tas ir labs arī kā mērķis: šāds dvēseles stāvoklis jau iepriekš izslēdz pazemību, žēlastību, prieku, pateicību un godbijību, — ar vienu vārdu sakot, slēdz gandrīz visus ceļus pretī Ienaidniekam …

Bet tagad pāriesim pie vispatīkamākā. Man ir ticis tas gods uzsaukt tostu par Pašu Viszemāko un par mūsu mācību iestādi. Piepildīsim kausus. Taču – ko es redzu? Kas par brīnišķu smaržu? Vai es nekļūdos? Ņemu atpakaļ visu savu sūrošanos. Neskatoties ne uz ko, mūsu pagrabos ir atrodams farizejietis, turklāt augstākā labuma. Lieliski, brīnišķīgi… Nē, nu tiešām kā vecajos, labajos laikos! Ieelpojiet šo smaržu, kungi! Paceliet vīnu pret gaismu! Vai jūs zināt, ka to darina? Lai iegūtu šādu buķeti, vienā mucā iespundē dažādu tipu farizejus — tos, kuri jo īpaši tika neieredzējuši viens otru virs zemes. Vieni ir apsēsti ar noteikumiem, pīšļiem un lūgšanu krellēm, otri – ar nomācošu bardzību un sīku, rituālu atsacīšanos (no kārtīm, no vīna, no teātra). Taču kā vieni, tā otri ir pārliecināti par savu svētumu, bet starpība starp viņu uzskatiem un to, ko grib Ienaidnieks, ir gandrīz bezgalīgi liela. Dzīvs viņu ticībā bija vien naids pret citām konfesijām; lamāšanās — viņu labā vēsts, apmelojumi — viņu psalmi. Kā gan viņi neieredzēja viens otru tur, kur spīd saule! Cik daudz vairāk viņi neieredz tagad, kad savienoti uz mūžu! Nokļuvuši vienkopus, viņi tā izbrīnījās, tā noskaitās, nenožēlotās dusmas viņus tā saērcināja, ka dzēriens ir patiesi ugunīgs. Tāda, ziniet, tumša liesma. Grūti mums klāsies, mani draugi, kad no zemes virsas pazudīs tas, ko vairums cilvēku dēvē par «reliģiju»! Šī parādība mums nodrošina visinteresantākos, visizcilākos grēkus.

Jūsu tumšība, jūsu nesvētība un jūs, nežēlīgie kungi, tukšosim kausu par mūsu elles aplaimoto mācību iestādi!»

C.S. Lewis, “Screwtape Proposes a Toast”

Izdots 1965. gadā, 2 gadus pēc autora nāves.

N. Traubergas tulkojuma saīsināts pārstāsts