Redzams? 

Nedēļas nogalē biju uz Zemgaļu dienām Tērvetē. Viens no Viduslaiku stila svētkiem/festivāliem/notikumiem, kuros man samērā bieži gadās piedalīties. Ļoti daudz cilvēku ar stipri pagāniskām nosliecēm, kas mēdz izturēties pat nedaudz naidīgi, kad uzzina, ka esmu kristiete…..

Bet ne par to stāsts.

Pirmā diena jau teju galā. Stāvam viens bariņš no mūsējiem un pārrunājam dienu, laizdami apkārt draudzības ragu ar pašbrūvētu medalu. Pienāk cilvēks no līdzīga grupējuma (atveidojam vēsturi un tā). Pat neatceros, kā saruna iesākās, bet bet viņš daudz ko varot par cilvēkiem pateikt, tikai paskatoties uz viņiem vien. Prasu, ko tad, piemēram. Un cilvēks, man acīs skatoties, saka, ka es esot kristiete, līdz sirds dziļumiem pārliecināta un patiesi ticīga.

Brīdi samulsu, jo taču pat nebiju domājusi prasīt, lai viņš par mani kaut ko saka! Tad teicu, ka es to nekad neesmu slēpusi. Un viņš atbild, ka es to plaši neklāstu. Piekritu, ka nekad to neafišēju, bet arī nekad neslēpju. Un viņš atbild: “Tu to nesaki, bet es redzu.”

Padomāju… Laikam viņa apvienības klātbūtnē patiešām nekad nav sanākušas diskusijas par reliģiskām tēmām. Pasmaidīju un teicu paldies, jo piepeši sirdī radās TĀDS prieks! Tad no tiesas var redzēt! Zinu, ka viņš ir stabili ‘tai otrā pusē’, bet bez jebkāda naidīguma, tikai abpusēja cieņa…

Tagad gribas smaidīt. Var redzēt, var! Arī tad, ja nestaigā ar plakātu rokās un Bībeļu pilnu somu, ja ik teikumu nesāc un nebeidz ar Dieva piesaukšanu (lai liecinātu un sludinātu), Dieva gaisma tomēr spīd cauri.

Vismaz tā es nospriedu pēc šī gadījuma. Tā es pat ļoti ceru!

Kā domājat Jūs?