Reiz viens mans dēls, uz vecāku burkšķēšanu par pilnu izlietni trauku, jautri atbildēja: “Mēs tak speciāli nemazgājam, lai jūs redzētu, ka esam labi paēduši un priecātos!”
Nu ko tu neteiksi, šitādam razbainiekam! Un te es lasu šodienas MĀJAS VIESĪ (23.I.2009) pie Vijas Beinertes raksta, kurus aizvien rūpīgi lasu, “LAIMES FORMULA”, šādu pārdomu tekstu: Esmu priecīgs par savu bērnu, kas nemazgā traukus, bet skatās televizoru, jo tas nozīmē, ka viņš ir mājās, nevis uz ielas; par ienākuma nodokli, kas man jāmaksā, jo tas nozīmē, ka man ir darbs; par savandīto māju, kas man jāsakopj pēc viesībam, jo tas nozīmē, ka man ir draugi; par sūdzībām par mūsu valdību, jo tas nozīmē, ka mums ir vārda brīvība; par sievieti, kas baznīcā dzied nepareizā meldijā, jo tas nozīmē, ka es dzirdu; par mazgājamās un gludināmās veļas kaudzi, jo tas nozīmē, ka man ir drēbes; par nogurumu un sāpošiem muskuļiem vakarā, jo tas nozīmē, ka esmu varējis strādāt; par modinātājpulksteņa zvanu rīta agrumā, jo tas nozīmē, ka esmu dzīvs! Tas ir tas skatiens, kurš mums nepieciešams brienot pa peļķēm ziemas vidū, raugoties uz kaķu negantībām pie māju stūriem, jo tas nozīmē, ka pavasaris tuvojas! P.S. Ja kāds redz vēl citus negaidītus prieka iemeslus, lūdzu neturiet pie sevis, bet lieciet komentāros.
© 2006 - 2009 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Nebija jau doma, ka prieka meklējumi ir jauna reliģija – ja nespēj atrast pilnīgi visās bēdās tās patieso pusi, t.i., prieku, tātad kaut kas ar tevi nav kārtībā.
Tā ne.
Šīs diskusijas aicinājums meklēt prieku, ir pastarpināta no domas – par visu esiet pateicīgi, taipat laikā šie Sv. Rakstu vārdi neizslēdz citas vietas, kas runā par to, ko Dievs mīl, to pārmācā, vai arī, ko sēsi – to pļausi. Tāpēc nesaskatu jēgu līksmot, ka cilvēks ir alkaholiķis vai bomzis. Varbūt Māte Terēze spēja par šādiem cilvēkiem priecāties, man līdz tādai mīlestības pakāpei tālu.
Jā, jā, esam jau nonākuši orienta filosofijā, kur iņjaņš maļās uz riņķi vien un dzīve iet kā pulksteņa pendele.
Šitie ‘vienmēr ir jādzīvo it kā būtu’ – nu kas tas vispār par uzstādījumu? Mums vienmēr ir jādara veikalā tā it kā mums būtu nauda maizītei. Nu bet ja nav? Cilvēks taču var būt arī emocionāli bankrotējis – nu nav viņam šodien priecīgi, kā var uzstādīt viņam būt tādam kāds viņš nav?
Un tā viņš svārstās no bišku bēdīga uz priecīgāku un atpakaļ utt.
Bet tādi jau mēs esam…
Man patika šodienas pārdomas ko dzirdēju LKR – Mums vienmēr ir
jādzīvo it kā būtu kalna galā – kaut gan dažbrīd kalna galu tikai
manam vai arī zinām par to.
Viss vienmēr ir gan labi, gan slikti un galu galā sanāk ka šiem jēdzieniem nav nozīmes. Cilvēks vienmēr tiecas uz to kā viņam nav, jo tas, kas ir, devalvējas, jo ir.
Un tā viņš svārstās no bišku bēdīga uz priecīgāku un atpakaļ utt.
Bet dažkārt tomēr ir jāredz arī šī pustukšā glāze….
prieks ir nepieciešams jebkuram cilvēkam. katrs to meklē kā vien var jebkurā dzīves situācijā. tas ir kā ar to pustukšo/puspilno glāzi – viens redz labo, otrs slikto. Ja spēj saskatīt labo, tad spēj saglabāt veselo saprātu un kustēties dzīvē uz priekšu.
Nu paturpinot uzsākto virzienu mēs varētu atrast kādu priecīgu aspektu jebkurā lietā, vietā un notikumā.
Piemēram.
Cilvēks kļuvis bomzis, tātad vairāk svaigu gaisu osta,
dēls ir alkaholiķis, tātad dzīvs,
kādam piemeties aknu vēzis, tātad vēl kādu brītiņu dzīvs,
nabadzīgās valstīs zīdaiņus griež orgānos, tātad kāds būs bagātāks…
Un mans jautājums vairāk bija domāts par to vai prieku var devalvēt?
Darbs ir atrasts!
Kā lūdzu – līdz marta vidum, lai atrodu darbiņu un Dievs bija punktuāls.
Alga ļaus pamazām arī pabeigt remontu, Dievs ir iedevis darbiņu, kur alga pat būs lielāka, kā vecajā darbā. Kārtējais pierādījums, ka Dievam nav krīzes.
Par aizkaru neesamību vēl joprojām redzu bonusu tomēr. Bezdarbā ieradu mosties vēlu, taču tagad ar darba atrašanu bezproblēmām pamostos līdz ar modinātāju. Priecē, ka Dievam pat šādi nieki ir svarīgi, lai bez stresa mostos.
Tā ka viss notiek
1. man liekas nav pastiprināta prieka vērts, jo tas ir normāli, ka siena ir taisna. Ja būtu šķība, tad gan vajadzētu piedomāt, kāds tur prieks…
2. kas tur slikts, ka pudelīte ir apaļa? Parocīgāk…
3. dubļi liecina, ka zeme daņēmusi savu mitruma devu.
4. smērējas jau vienādi, ne vieni, ne otri ir slikti; gaumes jautājums.
5. Kas labs tajā, ka neiet uz pabu? Alu, ja grib, var dzert arī viens pats mājās.
6. kāda tauta, tāda valdība.
7. ja nezin, tad tieši prāto…
Ideja jau iekš tam, lai atrastu prieku nepatīkamajā, sliktajā, nomācošajā. Ja nav nekā slikta, tad nav ko lieki galvu lauzīt, bet pateikties Dievam, ka viss labi.
Šie pozitīvisma meklējumi ir alkas pēc mierinājuma, ja Tev nav nepieciešams mierinājums, tad būtu jokaini to meklēt.
Njā, priecāties iemeslu jau var atrast vienmēr, bet tad rodas jautājums vai vajag?
Var priecāties:
par to ka sienai kante kantaina, jo meistars bijis skaidrā,
par to ka zāļu pudele ir apaļa, jo bērnam grūtāk attaisīt,
par to ka parkā ir dubļi, jo tad neizbradā zāli,
par to ka ķieģeļi ir sarkani, jo mazāk smērējas nekā balti,
par to ka alus ir dārgs, jo tad žēl iet uz pabu,
par to ka valdībā ir dunduki, jo gudri vairāk nospertu,
par to ka nezin kāda jēga, jo tad var vēl paprātot.. utt
Cilvēkam ir neizmērojamas prāta spējas izdomāt kāpēc ir labi ka nav labi.
Manās rokās arī kādu laiku atpakaļ nonāca kāda “LAIMES FORMULA”
Ja to tā var dēvēt. Doma jau paliek tā pati un ir pat apgalvojumi
kas sakrīt, bet man ļoti patika šis :
ES ESMU PRIECĪGS:
Par ēnu, kas noraugās manā darbā, jo tas nozīmē, ka es esmu saulē.
Vija, protams, Tavs darbs ir vajadzīgs (nevis kādam, bet daudziem!)Paldies! Tu to dari skaisti! Un pati jau arī esi skaista un LABA! Lai jauks pavasaris Tev un Taviem mīļajiem!
Ja nopietni – paldies, der aizdomāties, paskatīties uz lietām no tādas puses.
par to, ka darbs, ko daru, kādam – kā izrādās – ir vajadzīgs
Lasot, minx, par ko Tu priecājies, arī es vēl vairāk saprotu, cik pateicīga varu būt Dievam. Viņa žēlastība un mīlestība ir milziga. Šķiet te pat nevarētu uzskaitīt visu, par ko ir vērts priecāties!
Ar Dievu viss iespējams!
par to, ka man nav darba,
jo es varu izgulēties, jo varu darīt to, kam nebija laika, jo iemanos palikt pieticīga, jo varu pasēdēt un padomāt par noliktiem maliņā jautājumiem: kurp dodos? kas man jāsasniedz? kāda ir Dieva iecere man?;
par to, ka nevaru atrast darbiņu,
jo Dievs man māca būt neatlaidīgai un nezaudēt cerību & paļāvību uz Viņu, un piedzīvot drauga atbalstu;
par to, ka man vēl nav pabeigts remonts,
jo tas nozīmē, kaut kad būs finanses to pabeigt;
par to, ka man nav plīts virsmas un pannas,
jo iemācos ēdienu veselīgāk agatavot, t.i., bez cepšanas;
par to, kam man nav aizkaru,
jo istabā paliek gaišs pirms vēl pamostos;
par to, ka pagriežot silto ūdeni, jāgaida 5 min, kamēr ir patiešām silts,
jo tas man iemāca vairāk taupīt ūdeni un atteikties no baudas ilgi sēdēt dušā, par cik daudz ūdens jau bez manis aiztecējis;
par to, ka man nav veļasmašīnas,
jo ir iemesls apciemot vecākus;
par to, ka man nav virtuves,
jo mīļais draugs ļauj pagatavot arī pie sevis vai aizved pusdienās un tas ir tik jauki;
par to, ka dzīvoju viena,
jo iemācos nebūt trauksmē esot viena pati un varbūt tas ir tāpēc, lai izbaudu līdz nielēm vienatni, jo kaut kad man iespējams būs kupla ģimenīte.
When a heart is broken there is nothing to break
par to, ka raudu
par to, ka priecājos
par to, ka nāku uz baznīcu
par to, ka nožēloju
par to, ka domāju par Dievu
jo tas nozīmē, ka esmu.
Priecājos par neizgulētām naktīm un nekārtību visapkārt, jo Dievs mūs svētījis ar bērniņu,
par darāmajiem darbiem ap māju, jo Dievs man devis māju.