Pirms kāda laika manā dzīvē parādījās kāds jautājums – Vai esmu piedevusi un vai spēju saņemt piedošanu?
Šo sāpīgo tēmu iebāžu dziļi kādā sirds stūrī un centos sevi apmānīt kad šī tēma manā dzīve nav aktuāla, ka esmu salīdzinājusies – esmu piedevusi un saņēmusi piedošanu. Bet patiesība ik pa laikam spēja atkal izlīst, pieklauvēt pie manas sirdsapziņas durvīm – kad kaut kas nav kā vaig. Pagājušajās lieldienās Dievs mani aizveda uz Taizē – lai atkal varētu lēnām saprast kas īsti notiek manā ticības dzīvē? Pēc pāris dienām ko man bija iespēja pavadīt šajā kopienā Dievs atkal lika uzpeldēt manā apziņā domām par piedošanu. Atkal tas centos iebāzt kur dziļi …. Šogad pienākot gavēņa laikam protams tas atkal nāca man prātā. Bet šoreiz sapratu ka to vairs NEDRĪKST kur pabāzt – Tas tāpat izlīdīs un ja ilgāk turēšu to visu sevī, jo vairāk tas mani grauzīs…. Bet tik viegli ir to saprast, apzināties – zināt ko Dievs par to saka un domā. Bet kā tas ir dzīvē ? Es to esmu noformulējusi tā : Ar prātu saprotu, bet ne ar sirdi. Sirdi to negribās pieņemt. Pagājušo nedēļ lasīju kādu grāmatu tieši par piedošanu – Piedod atbrīvo un esi brīvs.(Džefs Dejs) Šī grāmata daudzas lietas lika saprast par kurām tā īsti nebiju domājusi un kas man pirmais nenāk prāta – kad domāju par vārdu piedošana. Gribās piedot un saņemt piedošanu, bet tai pat laikā gribās atrast kādu attaisnojumu kāpēc to nedarīt un nesaņemt – īsāk sakot – tas ir bailes no kā svētīga (neviens nav teicis ka svētīgais nevar būt sāpīgs) šī atziņa man nāca lieldienu rītā – kad tikām aicināti priecāties par augšāmcelšanos. Bet es tik lūkojos lapiņā kas man bija priekšā – dvēseles spogulis un atkal apzinājos cik netīra es esmu. Bet jautājums vējoprojām ir palicis manī… kā piedot un saņemt piedošanu? Vai es tādā veidā nespļauju Jēzum sejā un neizsmeju viņa upuri ? Kā to izdarīt ? Varbūt kāds varētu pastāstīt par savu pieredzi un pamest kādu domu par ko vēl varētu aizdomāties ? Kas varētu palīdzēt piedot un saņemt piedošanu no Dieva ?
© 2006 - 2009 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Par pirmo – tas ir sātana viltus, kas Tev iedveš šaubas. Dievs ir tik fantastiski žēlīgs, ka piedod visu, pilnībā un NEKAD neatgādina. Jēzus upuris bija pilnīgs un Tavi darbi tur nevar pielikt nemazāko artavu, lai saņemtu piedošnu, ja patiesi nožēloji – pieņem, ka piedots. Man ir bijis, ka 3 vai 4 gadus atcerējos vienu grēku, lielu un mokošu un teju katru svētdienu tas bija primārais, ko lūdzu Dievam piedot… Paldies Dievam par Viņa pacietību!
Par atlaišanu – es citu recepti neesmu atradusi, ja kādam ir cita – padalieties
Vēl, ļoti palīdz atlaist nodarījumu, ja vaininieks gandarī pāridarījumu. Taču tas nav īsti atkarīgs no Tevis, ja redzi, ka tas Tevi ļoti palīdzētu, pamēģini izrunāties ar to cilvēku, vai viņš atzīst savu vainu, lūdz Jēzu, lai uzrunā tā cilvēka sirdi.
” Bet kāpēc Tev jāsaņem piedošana? Par to, ka nevari piedot?”
Nē tas tā nebija domāt, es vienkārši nevaru pieņemt – ka par tām lietām par kurām esmu lūgusi Tēvam piedošānu – viņš man patiesi ir piedevis. Ja…. varētu to nosaukt par lepnību.
un tas ko Tu tālāk mini vispār ir desmitniekā trāpīts.
Bet zini negribās tā dzīvot – gribās visu atlaist….
Un atkal paliek jautājum , BET Kā ???
Bet kāpēc Tev jāsaņem piedošana? Par to, ka nevari piedot?
Ja nemaldos, tas, ka nevar pieņemt Dieva žēlastību un piedošanu, tiek traktēts kā lepnība… Cita runa, ja šaubies, vai cits cilvēks Tev ir piedevis – tas ir mokoši.
Par piedošanu – grūtāk, manuprāt, ir atrast to tur, kaut ko, lai piedotu otram. Pēc manas pieredzes, ja sāpinājums bijis liels, tad sanāk piedot ikreiz, kad satiec seno pārdarītaju. Atkal apņemties, ka nē, es esmu piedevusi, es to atlaižu, es nepieminēšu un neatgādināšu un neļaušu otram pat manīt, ka es to atceros.
Piedošana …. ,bet problēmu sagādā arī patiesi pienemt to ka viņš piedod. (Mazticība, šaubas, neuzticēšanās)
problēma ir piedošanā vai piedošanas saņemšanā?