Pastaiga pa Sv. Jāņa baznīcas vēstures takām 

Svētdiena…Modinātāja zvans astoņos no rīta…Kā gribētos vēl pagulēt, ir taču brīvdiena! Nē, kāda iekšēja balss urda, līdz esmu izvēlusies no siltās migas. Kaut arī saule ir iezvanījusi jaunu dienu, tā vēl nav pa īstam piedzimusi. Svētdiena patiesi piedzimst līdz ar baznīcas zvanu skaņām, ērģeļu svinīgo dārdēšanu, Dieva vārdu, lūgšanām un mīļotā cilvēka siltumu pie sāna, sēžot baznīcas solā. Miers, paļāvība un mīlestība pret ikvienu izskauž visas raizes un nedienas, kas krājušās, kopš iepriekšējā dievkalpojuma apmeklējuma.

Izskan pēdējā draudzes kopdziesma, bet mēs nedodamies prom, jo šī nav parasta svētdiena. Šodien mums, Dieva jēriem, ir sarūpēta eksursija pa nu jau mūsu baznīcas ejām un vēstures takām. Vai es varēju iedomāties, ka katram baznīcas logam ir savs stāsts? Tagad zinu, ka ir nepieciešama apbrīnojama izveicība, ne tikai talants, lai spētu radīt to skaisto ērģeļmūziku, kas liek aizrauties elpai un ietrīsēties dvēselei. Bet eksursijas kulminācija ir pagrabtelpa, izgaismota sveču liesmām, kas apsīd senos mūros. Varam tikai minēt, ko tie zinātu stāstīt, ja vien spētu runāt.

Milzīgs paldies cilvēkiem, kas velta laiku, iegulda darbu un mīlestību, lai mēs ikviens Sv. Jāņa baznīcā justos kā savējais, kā pie seniem un labiem draugiem, kaut arī esam pazīstami tikai pāris mēnešus. PALDIES!