Kā nokaunējies bērns nāku atpakaļ uz Tēva mājām. Kā dumpīga pusaudze sadomājos, ka ir dažas lietas, ko es tomēr pati labi zinu, ka šis tas man tā personīgi ir vairāk vajadzīgs un ka Dieva Vārds manai dvēseles (un miesas) vajadzībai tā īsti neatbilst…
Tikai lai jau pēc tam apjaustu, ka Tēvam tomēr atkal izrādījusies taisnība. Nevajadzēja man to. Nu, nebija nepieciešams. Bet tai brīdī šķita pavisam citādi… Nodurtu galvu atgriežos. Vai nākošreiz jau laikus attapšos, pirms pagūšu sastrādāt muļķības? Cerams, ka jā…
Labi, ka tomēr atnāci atpakaļ pie Tēva. Vai drīzāk – labi, ka Viņš Tev neļāva aiziet no Viņa pavisam.
Ar Dievu viss iespējams!