Man ir jauna mācībstunda. Tā, ko jau vairākus gadus it kā apzinājos, ka vajadzētu apgūt, bet tikai tagad kaut kā esmu līdz tam tikusi.
Paļauties uz Tēvu no visas sirds, ielikt visu Viņa rokās, lūgt un modri sekot Viņa vadībai. Cik sasodīti grūti tas izrādās! Jo tā gribas grožus paturēt pašai savās rokās, pašai visas situācijas risināt, pašai skriet un darīt! Bet Dievs saka: nē. Gaidi. Neskrien Man pa priekšu. Un es mācos. Mācos nesekot ne sava prāta apsvērumiem, ne emocijām, ne izjūtām, bet gan Dieva vadībai. Patiesībā ir grūti tā uz sitiena atšķirt, kad tad īsti ir tā Dieva vadība un kad nē. Un man tas vēl ir tā skaidri pie sevis jānodefinē. Šobrīd secināju, ka sākumā jānomierina sirds un paļāvībā jālūkojas uz visu notiekošo, lai tajā saskatītu Dieva darbu. Un tad jārīkojas saskaņā ar to un to, ko, manuprāt, Jēzus gribētu, lai daru. Kā citiem šķiet? Vai tā būs riktīgi, vai tomēr jādara citādāk?
© 2006 - 2009 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Faktiski tik daudz kas maz aptverams,tik daudz kas nesanaak. Vaardos un,veel smagneejaak apjaust,darbos pakluupu. Paljaushanaas ir taads kaa pamats. Ka,lai vai kas,kaa,kam,ir veel kaut kas. Un nepilniigais nepilniigajam meegjina piedot.
Nu to es nespēju vēl iemācīties… lai gan šobrīd laikam man to māca. Ir viena lieta, ko baigi gribēju (konkrēti – studijas ārzemēs), to es nedabūju. ļoti pārdzīvoju, smaierinājos, kaa cīmredzot Viņa ir cits plāns. tad atkal man viņu iegŗūz rokaš (tomēr atbrīvojās vēl viena vieta), apjūku, vai tad Viņš grib, la baraucu? Pieņemu, labi braukšu. Tad atkal iedod maz nauda – tātad nevaru braukt, tātad Viņš negrib. bet ad naudas tomēr pietiek – Viņš grib????????? tiešām, gribu paļauties, bet kad tevi metā kā tādu ping-pong bumbiņu, kā sparat to gribu? Tātad ne tikai nemāku paļauties, bet pat nespēju atrast kur… Švaki ir ar mani, zinu…
Man tā laikam ir mācībstunda, kas cikliski atkārtojas.. grūtākais jau ir saprast, ka šoreiz ej Dieva ceļu nevis savējo.
Patika, kā arhibīskaps Vanags teica par saviem bērniem, ka viņš/viņa var atrasties nepareizā telpā, taču galvenais, lai beigās nonāk pareizajā. Kas zin, varbūt Tu patreiz ierodies pareizajā telpā vai varbūt esi tikai ejā uz to. Ka tik kopā ar JK!
Būtu arī vieglāk ļauties Tēva vadībai, jā spētu sadzirdēt Viņa balsi un saprast precīzi Viņa norādījumus, taču tas mazticības korķis manās ausīs laikam pa lielu. Būtu labi, ja Jēzum būtu mobilais telefons vai profils draugiem.lv – tad kā kaut kas: pāris klikšķi un zini Viņa domas.
Piekrītu, ka vislabākais ir neskriet Dievam pa priekšu, bet būt pacietīgai un gaidīt Dieva vadību. Ir bijušas ļoti daudz situācijas, kad Dievs mani ir mācījis paļauties uz Viņu un joprojām māca. Dažreiz šķiet, ka Viņš kavējas, bet labi pārdomājot visus notikumus, saprotu, ka Viņš taču zina labāk, un pats galvenais – Dievs kā Tēvs man vēl to pašu labāko, tāpēc uz Viņu var pilnībā paļauties, pat ja dažreiz apstākļi un citi cilvēki mēģina izšaubīt.