Nu jau kādu laiku jūtos slikti. It kā mana dzīve kait kad kaut kur būtu ievirzījusies neīstajās sliedēs, ka es kaut kad sen esmu izdarījusi nepareizu izvēli un nekādi nevaru tikt atpakaļ tur, kur man jābūt. Turklāt ar šo sajūtu saistās ļoti svarīgs lēmums, ko man jāizdara un es jau nedēļu nespēju izlemt. Neziņa mani beidz nost (arī burtiski, jūtu, ka tas ietekmē manu veselību). Bet es nespēju izlemt! Vai es varu pabeigt 5 kursus un uzrakstīt maģistra darbu laikus? Vai arī pazaudēt veselu gadu un darīt to nākamgad? Vai visi tie, kuri apgalvo, ka varu ir tā zīme, ko gaidu? Tad kāpēc es vēl arvien neticu viņiem, vai citi mani pazīst labāk kā es pati? Abas šis iespējas man nav tīkamas, ka jau var saprast. Un lai cik es lūgtos, lai parāda man ceļu, es to neredzu. Zinu, ka tie IR dzīves sīkumi, ka citiem daudz grūtākas izvēles bijušas veicamas un ka galu galā zems lietām pieķerties nav vajadzīgs. Taču tik un tā es turpinu raudāt un justies bezpalīdzīga. Turklāt šajā situācijā vainojama tikai un vienīgi mana muļķība, jo pieņēmu, ka lietas ir tādas, kādas tās nemaz nav. Ne jau slinkuma dēļ man ir studiju parādi. Ja es būtu zinājusi, ka tie kursi man ir jākārto, būtu to darījusi. Bet tagad esmu te un nezinu ko darīt… Un nezinu, kāpēc šo rakstu.
© 2006 - 2010 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Nu, bet tad jau mums kā Dieva bērniem un brīviem no grēka un tā sekām (cik nu kurš) vajadzētu būt piemēram ar spēju kooperēties, saorganizēties un izdarīt lielas lietas. Jo neaizmirsīsim, ka ne tikai verga liktenis vien ir bijis mūsu tautai. Vēl līdz 15. gadsimtam vietējie iedzīvotāji nēsāja ieročus un, kaut maksāja nodevas lielajiem zemes īpašniekiem, ik pa brīdim sagādāja viņiem galvassāpes ar brīvdomību.
Problēmas sākas tad, kad tauta sāk nodzerties. Tad viņa vairs nedomā, nesapņo, pazaudē vēlmi darboties un kaut ko sasniegt.
Bet vai mēs, brīvie kristieši, kaut ko darām lietas labā? Arī mums ir ērtāk palikt savā iesildītajā un zināmajā vietiņā un pagaidīt – ja nu izdarīs cits
Minx – saprotu Tevi lieliski! Es jau ar’ tāda pati…..
Klusēt nevajag, bet pamēģiniet kādam nemitīgi atgādināt , ka tu neko nemāki, tev tas nepadodas, tu esi nejāga utt.. Vai tāds cilvēks var noticēt saviem spēkiem? Arī Dievs uzrāda mūsu grēkus, bet tajā pašā laikā sauc mūs par mīļotajiem bērniem un tic, ka spējam būtlabāki .
Citādi ir attiecībā uz mūsu tautu un valsti, mūsu 4.vara, to vien sludina ,kurā pēdējā vietā (ja , kas pozitīvs) vai pirmajā (ja,kas negatīvs) esam. Un neciešamais letiņu raksturs obligāti ir pieminams. Nogalināt var arī ar vārdu. Un mazvēr’tības kompleksu iedzīt pavisam vienkārši, un tad brīnāmies, kāpēc cilvēki tik drūmi utt.
Priecāsimies iekš Tā Kunga, arī šajā Gavēņa un Ciešanu laikā.Priecāsimies par to, kā Tas Kungs attīra mūs no visiem šis zemes sārņiem un dara jaunus.
jaana, diemžēl minx gan ir taisnība – par konkrēto situāciju. Avei studē gan Latvijā, un problēmas radās pēc apmaiņas brauciena uz citu valsti.
Un jā, es cienu savu tautu, bet paškritika arī ir laba lieta. Kamēr mēs aizveram acis, brienam pa sniegu un samierināmies, nekas jau nemainās. Te nav runa par tēva un mātes necieņu – bet ja mēs redzam, ka zemes vecāki dara ko gaužām greizu, vaitad arī tad mums jāklusē?
Piekrītu, tomēr savus mīnus vērā jāņem, tas jau nemaina to, ka cienu vai necienu. Es jau nerunāju attālināti par letiņiem, sevi neieskaitot, es jau tāda pati. Man pie mājām jau 2. gadu neviens netīra ceļu, nemaz, cik izbrien, tik ir. Domāju, ka jāsazvana pašvaldība, jāpavaicā, kas par lietu. Un vai es būtu sazvanījusi? Nē! Štrunta neuzņēmība, varbūt kāds cits izdarīs, vēl jau var izbrist… Par viensētas principu, man tas ir arī skaidri ieraugāms savā dzīvē, piemēram, darbā es labāk daru visu viena, nekā man ar kādu kaut kas jāsarunā un jāsastrādā.
Piebilde: arī tas, cik firmu ir uz vienu iedzīvotāju Latvijā kaut ko parādā – Latvija ir pirmajā trijniekā pasaulē! Vai tas nav pierādījums viensētu principam: katrs grib būt boss, savu firmu, nevis kooperērēties? Tas, manuprāt, ir reāls mūsu mīnus, ko mums ir jāiemācās labot, un sakot, ka mēs esam labi, neko nemainīs.
Piedod,Minx, bet man gribas strīdēties: vispirms, cik esmu sapratusi, Avei nemācās Latvijā un ļetiņi tur to putru nesavārija. Un tad vēl, ja kādam nemitīgi stāsta kur viņs slikts, tad tiešām neko labu sevī nesaredzēsi.Tāpat ir arī ar tautu. Nu beigsim, kaut mēs , kristieši nolikt savu tautu. Ceturtais bauslis saka:Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvosavā zemē
Ikvienam letiņam māte un tēvs šinī pasaulē ir latviešu tauta.Tāpat kā cilvēks nav bez grēka un vainas, tāpat arī tauta.Mēs latvieši neesam ne labāki ne arī sliktāki par citām tautām…
Zini, bet visās, jo īpaši lielās augstslokās, iestādēs ir totāla putra – tas arī man savu laik bija šoks. Vienīgais, kur man nebija putras sajūta bija Kristīgā akadēmija, tiesa, studentu līmenī putru nejutu, bet atskaņas no vadības, varēja gan nojaust, ka tur putru maisa… Tādi tie letiņi ir: kooperēties nemāk (viensētu mantojums), katrs velk deķīti uz savu pusi, un māk ļoti labi būt pakalpiņi (verga status kaulos..), superkorekti izpildot visas muļķīgās birokrātijas prasības.
Mūsdienās jau pirmā vērtība ir tikai nauda: ir studenti – ir nauda, nevis ir studenti – ir izglītota tauta utt. Manā vecajā skolā, piemēram, pieņam pēdējos salašņas mācīties, jo tā viņi dabū vismaz minimālo skolēnu skaitu klasē un skolotājam ir darbs/nauda. Un tie, kas to izdomā, nospļaujas, kādu ietekmi neaudzināti burlaki radīs uz vēl nesamaitātajiem bērniem… Jo redz birokrātijai klases cipars ir 30, ja ir 23 – neder.
Bet īsumā: ej un dari! Birokratijas apkarošana un ierēdņu varas iedomībs izkarošana ir tuvu vai svēta lieta!
Lai JK palīdz!
P.S. par izglītības kvalitāti jāteic, ka mana draudzene mācās Dānijas prestižākajā augstskolā, kuras diploms augsti kotējas arī Eiropā, taču, ja viņai jāsalīdzina dāņu un latviešu izglītības kvalitāte, tad viņa saka, ka tāda pat vien ir, tik atšķirība papīra statusā.
Lai tev veicas un Dieva svētību tavos ceļos!
Bībeles pants par otro vaigu tiešām nav vienīgais un bieži cilvēki kļūdās, izceļot atsevišķu pantu ne visu Dieva Vārdu. Tu jau nezodz, neprasi neko , ko nebūtu pelnījusi. Cīnies un tici, ka Dievs tevi izvadīs cauri šim pārbaudījumam daudz stiprāku.
Paldies par uzmundrinājumu visiem. Lēmumu pieņēmu, tikai nu ir klāt tā reize, kad beidzot redzu, kāpēc vairums LU beidzēju tur nekad neiesaka studēt. Esmu tik absurdā situācijā, ka tā jau ir ņirgāšanās par cilvēku. Nepietiek, ka pēkšņi paziņo par 5 tomēr liekamiem kursiem, kad tu cilvēks mokies un domā kā to padarīt. kad beidzot pieņem lēmumu un sāc darīt. tev pasaka, ka tomēr nē, tev ieskaita visus kursus, kas apgūti ārzemēs. un tad atkal uzrodas kāds mazs burta kalps, kurš atsakās atzīmes ievadīt un viss. lai gan ne viņam lemt pieņemt atzīmes vai ne, viņas darbs ir tās ievadīt. Bet ja viņa to neizdara, atzīmju nav. tagad man viena maza ierēdņa pēc, kuram nav sakara ar studiju procesu jākārto 5 studiju kursi, vai? Nē, tagad es redzu, ka jāiet un jāatrod, kas tad ir viņas priekšnieks, ja ne dekāns, jo nevar būt tā, ka dekāns atzīmes atzīst, bet cilvēks, kuram tās tikai būtu jāievada ņems un neievadīs!
Bet jā, tagad redzu, ka te IR putra sistēmā un uz cilvēkiem viesiem patiesībā nospļauties. Ne ja tikai LU. Visapkārt. Tā ir patiesā krīzes problēma – visi seko kaut kādām norādēm, kas uz paīra uzdrukātas un reāli dzīvei neatbilst…
Un varbūt tāpēc man tam jāiet cauri tagad – jo esmu pietiekami jauna, lai iemācītos beidzot par sevi arī cīnīties, jo līdz šim esmu tikai griezusi otru vaigu. Un visi taču zinām, ka tas nav vienīgais Bībeles pants tomēr.
varbut kads no siem rakstiem dos iedvesmu-
http://www.nlpcentrs.lv/index.php?det=raksti&id=20
It ka jau sen zinamas lietas, ko daudzi realize bez nekadiem kursiem un gudram gramatam, bet citi ta ari ne
Tas noteikti ir izdarāms, bet tam pa īstam spēsi noticēt tad, kad būsi visu izdarījusi, tagad jāsaņem pēdējie spēki, jāabruņojas ar ticību un cerību un uz priekšu! Runāju no pieredzes!
Es parasti šāda tipa gadījumos cenšos maksimāli daudz un labi izdarīt jau ar to situāciju, kurā atrodos, respektīvi, ja patreiz esi 5.kursā, ar parādiem – nu centies visus parādus nokārtot – ja paspēsi, būsi priecīga, ja ne, tad jebkurā gadījumā nākamgad būs mazāk parādu, ko kārtot. Akadēmisko vienmēr paņemt paspēsi, pie tam, tas, ka gaidīsi nākamo gadu – esi droša, ka apzinīgi sāksi gatavoties maģistra darbam pati? Man, piemēram, ja nav kāda ārēja disciplīna, pati nespēju sevi piespiest mācīties, ne konstanti…
Ja Tevi baida milzīgais darba apjoms, kas jāpaveic, ja jūties bezspēcīga, tad tas ir tieši tas stāvoklis, kurā Dievs var pagodināties un parādīt, ka viss ir paveicams un nokārtojams!
Nereti ir arī taisība, ka acis darba izbijās. Man pašai 4.kursa pusē pateica, ka mūsu kursam ir iespēja nokārtot bakalauru ar ceturto kurso, jo no nākamā gada akadēmija pāriet uz 4 gadu bakalaura programmu. Mēs varējām atlikt visu uz 5. kursu vai arī saraut. Sarāvām, paldies Dievam!
Tava bēda, man liekas, ir tā. ka Tu gaidi zīmi no malas t.i., ārēju zīmi. Stāvot uz priekšu netiksi.Lūdz Dievam spēku pieņemt lēmumu un Viņa svētību un palīdzību to īstenot. No savas pieredzes zinu, ka cilvēks visnespēcīgākais ir šaubās un neziņā. Liec savu nastu Kristus rokās un ej, nevis skaties atpakaļ un nemitīgi taujā : “Kristu vai rīkojos pareizi? Varbūt otrs ceļš bija labāks?”