Esmu dzirdējusi šādu izteicienu:”Ko Dievs grib sodīt, tam Viņš atņem prātu”
Laikam jau tieku sodīta par pašpārliecinātību,ka esmu spējīga iemācīties.Liekas ,ka viss saprotams un zinu,varu pat visu izstāstīt, bet uz papīra tas negulstās nekādīgi.Stulbi blenžu datorā ,cik uzrakstu tik nodzēšu. Varbūt lienu lauciņā ,kas nav domāts man, un jāpaliek pie sava lēmuma nevis jāļaujas pierunāties turpināt un pārkāpt “tam suņam asti”? Ir jau tur klāt arī daļeji mana lepnība: ja nevaru labi, tad nav vērts…
© 2006 - 2006 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Tas bija mans emociju izvirdums, protams, Dievs prātu neatņem, bet man likās ja neiet darbs uz priekšu tad nav kaut kas kārtībā,varbūt tas ir Dieva brīdinājums lai to nedaru.Kad izlasīju Jūsu atbildi,pirmā doma bija, bet kāds tur kārdinājums,tās apliecības iegūšana uzliek man tikai vairāk atbildības un pienākumu, citu neko.šodien vēsi apdomājot secinu:tiku kārdināta neuzņemties papildus atbildību.Tā kā vainīgs tomēr Skrūvšņore
Droši varu teikt tikai to, ka Dievs neatņem prātu. Cilvēks kaut ko var salaist dēlī, var kārdinājumiem, apzinoties bet biežāk jau nedomājot, sekot. Un tad prāts, kas nozīmē atšķirt labu no ļauna, iesprūst. Griežās uz vienas vietas.
Varbūt mums tieši tā ari ir, ka sākam sekot kaut kam vienam un neredzam mežu aiz kokiem, tāds ir tas teciens? Vai otrādi? Redzam katru koku kā problēmu, bet nespējam pateikt sev, ka tā tam arī jābūt. Tajā brīdī, kad nosaucam vārdā, tad viss kļūst skaidrs.
Pilnīgi skaidrs, ka mēs tiksim galā ar to, kas ir jādara, ka viss būs beidzies pēc kāda laika, tikai jāsagaida tas brīdis. Tas arī ir grūtākais, bet ja zinām, tad atliek mest visas šaubas uz Viņu.
Ne jau mēs tos darbus darām!