“Maskas” 

Kāda dzejnieka namā

Notika reiz karnevāls.

Visiem tika pavēlēts

Tik bez maskām ierasties;

Tomēr nāca maskās tie.

Dzejnieks stāvēja durvīs,

Rāva viesiem maskas nost,

Kas ar tādām grūtībām

Gadiem pielāgotas bij’

Un pat pieaugušas klāt.

Visi skatījās, visi brīnījās,

Kā var tik daudz tādu seju būt,

Kā cilvēks cilvēkam

Var tik svešs pēkšņi kļūt

Viesu izmisums bija iznākums,

Visi rokām sejas klāja ciet

Un lūdzās dzejniekam:

“Maskas mums – atdodiet!”

Dzejnieks sacīja cēli,

Lai bez maskām dzīvojam.

Visiem likās tas kā murgs

Un pats dzejnieks aizdomīgs,

Kas par labu maskējas.

Viesi atmakskotie

Metās virsū dzejniekm;

Tas kā nogrēkojies bērns

Lūdzās masku pasargāt,

Bet par vēlu bija jau!

Visi skatījās, visi brīnījās,

Kā var tik daudz svešu seju būt,

Kā dzejnieks atmaskots

Var tāds pats kā viņi kļūt.

Bija izmisis viņa skatiens viss

Sāka dzejnieks asaras pat liet

Un lūdzās viesiem tas

Masku man – atdodiet!