Manas Baznīcas Dienas 

Piektdiena 28.jūlijs.

No darba mājās pārnāku 11.40.Piezvanu savējiem, ka 12.00 kā sarunāts varam izbraukt. Jau drīz būs viens, bet vēl esmu mājās. Nu, vismaz es nebūšu vainīga, ja kavēsim. Beidzot izbraucam, caurbraucot Rīgai karst motors vai devējs nepareizi ieslēdzas. Cik labi ir šitanīs lietās nekā nesaprast un paļauties uz Dievu un uz autovadītāju. Alūksnē iebraucam īsi pirms sešiem, reģistrējamies, novietojam auto salā un raitā solī uz baznīcu .Baznīca jau cilvēku pilna, tomēr iespraucamies labi tālu, jo aiz mums jau vēl daudz cilvēku nāk. Esam atnākuši laikus, jo sākas arī dievkalpojums. Īsa uzruna baznīcēniem par Svētā Gara lietu, ko alkstam saņemt mēs, un par lietu, ko gaida visa pārējā radība. Seko maza piebilde, ka tas lietus, ko gaida zeme, mūsuprāt varētu pāris dienas pagaidīt. Dziedam pirmo reizi „Nāc un redzi.” No sākuma nedroši, bet tad jau dziesma ieskanas un aizskar sirdi. Baznīcas himnu dziedot , tas nedrošums parādās pēc pirmā panta, vārdus nezinām, labi, ka mācītāji zina un varam dziedāt viņiem līdzi. Pēc dievkalpojuma dodamies gājienā uz Pilssalu. Esam kaut kur pa vidu, solītos pūtējus, kuri pavadīs dziesmas, nedzirdam. Mācītājs Ingus uzsāk dziesmas, pārējie pievienojas un tā raitā solī, dziedot dodamies uz Pilssalu. Pēc tam garā rinda pēc vakariņām. Ingus meitiņa sāk uztraukties, ka visiem nepietiks, uz ko Ingus: „Lielos kristiešu saietos vienmēr visiem pietiek un vēl pāri paliek, pēdējiem tiek vairāk ,arī tas ,kas pāri palicis” Par to pārliecinājāmies pēdējā dienā.

Pēc vakariņām ceļam telti un kārtojamies nakstsguļai. Mūzika no estrādes atskan līdz teltīm, jūtos nogurusi un aizmiegu ātri .

Sestdiena, 29.jūlijs.

Nedaudz pāri sešiem izlienu no telts. Debesi apmākušās, bet virs ezera pamale gaiša, ezers gluds kā spogulis, pretējā krasta koki tajā spoguļojas. Žēl, ka nav fotoaparāta līdz. Pēc rīta tualetes dodos pastaigā apkārt salai. Dažs labs agrais putniņš ir manāms, bet pārējie vēl bauda mieru, tikai saimnieces pie brokastu vietas jau rosās. Kad loks ap salu jau gandrīz noslēdzies, sāk krist lielas lietus lāses, paslēpjos zem liela koka, lai gan tuvumā ir Pasta nojume. Tur nākas meklēt patvērumu, kad sākas lietus gāze. Manējos uzmodinājis lietus, drīz ejam uz rīta Svētbrīdi estrādē. Līst, ieņemam koristu vietas, mācītājs diriģenta vietā un Svētbrīdis sākas. Pēc tam brokastis, citam zem galda, citi tur lietus sargus, lai šķīvī nelīst lietus, garšo labi .Bībeles studijas tiek izziņotas vietās zem jumta, paliekam tepat salā un klausāmies „Latviešu tautas vēsture kristīgā skatījumā” Stunda paiet nemanot, gribas vēl klausīties, mācītājs Guntis Kalme nobeidz ar vārdiem:”Jādod vieta nākamajai nodarbībai, bet varētu stāstīt vēl pāris stundas.” Beigās izdodas sarunāt, ka pēcpusdienā, ja paši saorganizēs, viņš turpinās. Ingus ierakstīja ar Kalmes atļauju diktafonā šo nodarbību, ir cerība, ka ievietos arī mājas lapā. Tāpēc nekomentēšu pagaidām, tikai gribu teikt, ka tā bija vēsture bez labajiem un sliktajiem, bet tāda, kāda tā bija: labais kopā ar slikto, arī mūsos latviešos, arī iekarotājos. Šo nodarbību klausījās arī grupa vāciešu. Nez kādas atziņas viņi guva…

P.s.turpmāk vēl… par pārējām Bībeles studijām pie diskusijām.