Maijas eseja “Mans ceļš ticībā” 

Maija

Mans ceļš ticībā domājams nav nejaušs. Atskatoties, tas aizsācies tad, kad kā bērns apjautu to neizsakāmā, abstraktā, iracionālā klātesamību, to blakusesošo, neizmērāmo telpu, kas pastāv ārpus redzamās, izrunājamās pasaules. Tās klātesamību skaidri izjutu, piemēram, tādos brīžos, kad tēvs, būdams fiziķis un matemātiķis, man rādīja grāmatas ar zvaigžņu un galaktiku attēliem vai kad kopā pildījām aritmētikas un ģeometrijas uzdevumus, kad māte mani aizveda dziedāt korī, ar kuru nereti koncertējām baznīcā. Tā arī, kad sarunājos ar vecvecākiem un redzēju to gaišumu viņu acīs, kas novērojams tikai veciem cilvēkiem vai bērniem, kad vēlāk piedzīvoju arī vecvecāku nāves, māsas laulības, viņas bērnu dzimšanu un vēl un vēl. Tā visas ārējās formas un notikumus pavadīja mans iekšējais un jūtīgais „Es esmu”, tas pirmavots, no kā es nāku un uz ko es eju.

Taču, laikam ejot, tā intensitātei pieaugot, laikmeta steiga, uzstādījumi un prasības aizēno manu iekšējo skatienu. Pat it kā maldina, novirza no sevis pašas, radot nemiera sajūtu, neskaidrības, iekšējos konfliktus, novērš no komunikācijas ar garīgo telpu un pirmsākumu. Līdz ar to Dieva klātbūtne apziņā kļūst pieklusinātāka, nedrošāka, it kā apšaubāmāka, taču tai pat laikā par to pastarpināti signalizējot ar trauksmi un satraukumu sirdī. Ieklausoties sevī, nācu pie atziņas, ka tieši ticība ir tā, kurai pietrūcis aizpildīt to bezgalīgo, neremdināmo iekšējo telpu un tieši ticība ir tā, kas jāstiprina, ka tieši tas ir tas stūrakmens, uz kura var būvēt spēcīgu namu un ka mana dvēsele nespēj paēst no šī laikmeta un laicīgās pasaules vien, ka savu dvēselisko norišu nepārtrauktajā plūsmā ir nepieciešamība noenkuroties.

Šobrīd es iekšēji sajūtu spēcīgu pārliecību, ka ticības ceļš man ejams un skaidrāk izgaismo to, par ko līdz šim šaubījos, vai kas pastāvēja, taču to līdz galam sev neatzinu un neapzinājos. Patiesai atzīšanai piemīt atbrīvojošs spēks un skaidrība. Es it kā griežos pēc padoma pie Tēva, kas zina, ko dēls vēl nezina. Tā ir arī kā atbildības uzņemšanās par savas dzīves sakārtotību, garīgo attīstību, dvēseles tīrību, mieru, pārliecību, līdzsvaru, prieku un mīlestību. Tikai mainot savu rīcību un parūpējoties par sevi, mainās arī apkārtējo rīcība un pasaule apkārt, tādēļ man ir tik svarīgs šis iekšējā pieredzējuma ceļš un sirds gudrība, uzsvara nolikšana tur, kur jau no pirmsākumiem ieviesta zināma kārtība, ko nosaka Dieva vārds un likumi. Ticība ir arī vienīgais spēks, kas ļauj man iet cauri grūtībām un Bībeles gudrības māca būt modram garā, kā arī nepakļauties eksistenciālās vientulības bailēm.

Iesvētes mācības man ir kā iedziļināšanās un spēka smelšanās Svētajos Rakstos un Dieva vārdā, reizē arī dialogs ar Dievu, kur manās šaubās apstiprinās Viņa nemainīgā uzticība, līdzāspastāvēšana, absolūtisms un gudrība. Evaņģēliju izprašana un pilnīga atzīšana sev caur Kristus upuri un Viņa žēlastību stiprina manu ticību atkal no jauna uz jaunu, norāda virzienus un dod zināšanas, kā ceļš ejams. Iesvētības es izjūtu kā ticības apliecību kristīgajai trīsvienībai – Dievam Tēvam, Dievam Dēla un Svētajam Garam, kā arī atbildības uzņemšanos par savu garīgo ceļu un tā uzturēšanu.