Stājies spēkā likums, kas ļauj šķirt laulību pie notāra, savstarpēji vienojoties par bērniem un mantu, apstiprinot ar parakstiem, kam kas turpmāk piederēs un kas par ko rūpēsies. Viss tiek nokārtots, neapgrūtinot tiesu ar 5000 procesiem gadā.
Tikai – vai tās bijušas īstas laulības, kas tiks šķirtas, vai tomēr līdz galam neizprastas attiecības cilvēku starpā? Par to liek domāt tas, ka esam nonākuši līdz šādu notariālu aktu nepieciešamībai.
Liels skaits ļaužu dzīvo kā draugi. Tas rada veselu jautājumu nastu, kuru cilvēki nedomājot uzņemas. Draugiem dzimst bērni, draugi ņem desmitiem tūkstošu lielus kredītus, kāds no draugiem pēkšņi aiziet no dzīves, atstājot palicējus neziņā – kas viņi īstenībā viens otram bijuši.
Dīvaini par to domāt, jo nav saprotams, kā cilvēki tik tālu sevi noveduši, zaudējot spēju sajust savu pamatvajadzību pēc mīlestības – izvēles būt kopā uz mūžu, laist pasaulē bērnus, būvēt dzīves lietas, apvienojot savus un divu dzimtu spēkus.
Dažiem laulības saistās ar lieliem izdevumiem un ārēju izrādīšanos. Kam, kādēļ? Tās var noslēgt arī ģimenes lokā, draugiem atnākot, apsveikt ar kopīgu glāzi šampanieša un sirsnīgiem vārdiem.
Dzīvošana kopā bez galīgas izvēles izdarīšanas un sava “Jā!” apliecināšanas ar laiku rada nestabilitāti un iespēju lūkoties atkal tālāk, pēc nākamās izvēles. Turpretim, ja esi kopā uz mūžu, tad vieglāk vilinājumam pateikt: “Nē!”
Tomēr tiek šķirtas tieši šādas noslēgtās, likumīgās, arī baznīcā slēgtās laulības. Tas liek domāt, ka tās tomēr ir bijušas notariāla līmeņa līgumi, kaut ārēji Dieva priekšā.
Ja Dievs ir sirdī, tad savieno cilvēkus sirds tuvībā. Tad ir cerība, ka grūtā brīdī viņi atgriezīsies sākumpunktā, kur sastapa jūtas viens pret otru. Mēs varam tikai mudināt savās un tuvinieku dzīvēs būt patiesiem, klausīt, kad sirds saka: “Es gribu, lai mēs būtu laimīgi! Lai mēs būtu kā viens vesels visu mūžu!” un nesekot saklausītiem stereotipiem, neizlikties par vienaldzīgiem vai jautriem un iznesīgiem visurgājējiem. Nu, tādiem kā filmās!
Dzīve nav filma. Šajā pusē asinis un asaras ir īstas, bērnu ieņemt un iznēsāt nav viegli, arī pēc šķiršanās dzīve nav nekāda priecīgā – bailes par nākamo izvēli aizvien pieaug un paralizē.
Tādēļ dzīvosim savu dzīvei pa īstam ar pirmo reizi, lai arī reizēm sāpēs, bet tās būs īstas, tās norūdīs. Tad arī prieks būs īsts, jo mācēsim novērtēt pat sīkumu.
Raksta autors kāds Juris Zariņš Lielvārdē
Publicēts Latvijas Avīzē 4.janv.2011. Iespēja pievienot komentārus : http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=93595
Es domāju ka daļa no tiem cilvēkiem, kas izvēlas dzīvot kopā kā draugi, iespējams pieredzējuši savu vecāku laulību šķiršanu. Un tad baidoties piedzīvot to pašu izdomā darīt pretēji un izvairās no laulības lai tādejādi sevi pasargātu. Bet tā savukārt ir dzīve bez īstām sāpēm un bez īsta prieka.