Klusā nedēļa. 

Ar skumjām atceros, ka pirms kādiem gadiem Klusās nedēļas sākumu pavadīju vienatnē, pirtiņā Ugāles ezera krastā. Pēc tam Carnikavas namiņā sēdēju visu cauru dienu un nakti, rūpējoties par siltumu, minimālu ēdienu, Bībeles lasīšanu un pārdomām. Šajās vienatnes dienās es saklausīju kā visas skaņas rodas, dzimst klusumā vai no klusuma atdalās. Jo nav nekā, neviena, kas radītu skaņu, tad parādās vējš, kaut kas iešalcas, iekustas, nočīkst. Tad jau sadzirdi, ka atskan kāda tālāka skaņa.

Šorīt nogāza krusas mākoni zemē ar lielu troksni. Pēc tam iestājās klusums. Tagad atkal koki kustas, saule ik pa brīdim un putni, nu tur vairs nekāda klususma nav! Putni visās iespējamās balsīs vēsta, ka jauns dzīvības gads ir klāt.

Vakar braucām uz Jumpravas kapiem, pa ceļam daudz stārķu ligzdu, man tik galva uz visām pusēm un – Re! Re! – visās ligzdās pa vienai galvai, citās pa divām, ļoti daudzsološi.