KĀ JUMS KLĀJAS? Vēstule no Jāņa ielas 

- Nu kā tad iet? Visi veseli? Vai iznāk priecāties arī par vasaru? To prieku sevišķi labi jūt tie, kam savs dārziņš, stūrītis zemes. Šogad esot vēss un pat gurķi lāga neaug, kam siltumnīcā, tiem gan jau esot raža, tomāti arī, cita garša kā tiem, kas no “Latvijas”…!

Kas tagad lai zin, kādas rokas kopj to, ko mēs ēdam, viss iziet caur tik daudz cilvēkiem, mašīnām, robežām, un katram savu daļu gribas paņemt. Tad nu mums kā pēdējiem rindā visas kabatas uz āru jāizgriež, lai visiem atlīdzinātu par pūlēm.

Vienīgā izeja, ka mēs kļūstam par pirmajiem šajā garajā rindā, un lai tad mums sūta naudu visa tā ļaužu virtene, kas sastājusies, lai tiktu pie mūsu… nu, kas mums varētu būt tāds iekārojams? Jāņu siers? Jauno bērzu maigu žagaru pirtsslotas? Kaņepju sviests? Tas esot narkotikām pieskaitīts. Tad atliek lini un māla podi, bet ka tik tie nav alerģiski? Svaigais ezermalas gaiss! Tortes un kūkas! Pēc mūsu mājas saimnieču receptēm, ar visām paredzētajām olām un sviestu, kurām nekas nav nozagts! Tad tās ir garšīgas un, ja neēd katru dienu, tad arī resns nepaliekot.

- Atceries to anekdoti, kur puika saka: Kā nav maizes? Nu tad lai ēd kūkas!

Tā jau var mēli kulstīt, bet patiesi, kā jums klājas? Ja gribas teikt, ka īsti labi tomēr nav, tad vecākiem ļaudīm būtu jāpastāsta jaunajiem, cik daudz varēja paņemt līdzi bēgļu gaitās uz Vāciju, cik daudz lopu vagonā uz Krieviju… Ak, mūsu izmocītā tauta, kad mēs reiz sāksim mīlēt un saudzēt paši sevi? “Mīliet savus tuvākos kā paši sevi” – vai zināt, ka tuvākie jūdiem bija un ir visi viņu tautas piederīgie, bet ja kāds svešais ienāca viņu sētā, tad arī viņam tie paši likumi, kas savējiem. To nozīmē tas uzraksts virs mūsu Dombrovska galvas Ministru kabinetā – Viena taisnība visiem. (4.Moz.15:15)

Mums pat savējiem katram sava taisnība, kur nu vēl domās par svešiem. Bet reiz visam pienāk gals, mums beidzot ir jāsāk domāt tā, kā māca Bībele, jo tur ir atrodama tā gudrība, kuru Dievs ielicis šīs pasaules pastāvēšanas pamatos. Ja cilvēks stāv uz stingrā Dieva vārdu pamata, tad spēj pieņemt lēmumus, kas audzē, nevis posta. Mēs ikkatru dievkalpojumu dzirdam stiprinājuma vārdus, atgūstam dvēseles mieru un paļāvību, bet lielākā tautas daļa arī svētāmā dienā turpina audzēt satraukumu.

Lielu troksni mūsu prātos ienes ziņas, kas nāk no televizora un avīzēm. Rakstītāji lielāko tiesu ir jauni ļaudis, trūkst dzīves pieredzes, gribas izteikt visu strauji, domājot, ka tā saasina uzmanību uz problēmām. Reizēm tas palīdz, bet daudzreiz vairāk laupa mieru.

Katrs vislabāk zina savu sētu. Galva redz visu valsti saskaitītu vienā lapā, bet tālāk katram jāskaita sava rindiņa. Liekas, ka mēs savu sētu nemaz negribam skaitīt, tik saucam, lai kāds tur visu jau paredz! Kas labāk par vectēvu zina, kas šajā zemē aug? Vectēva jau nav… Jā, tā ir mūsu tautas nelaime, vairākas paaudzes ir izrautas gan fiziski, gan, vēl jo sāpīgāk – garīgi. Tādēļ Baznīcai ir jāceļ tautas gars – jāsāk ar sevi un savu sētu.

- Kur tad jūsu bērni mācās Dieva vārdu? Nu labi, ka lūdzat Tēvreizi un vakaros kopā palasāt, bet svētdienas skola un arī kristīgā mācība skolā arī ir nepieciešama. Nu nekas, ka tur mazāk bērnu, būs uzmanīgāka attieksme, un lai taču sauc līdzi draugus! Pulkā sarunas un domas raisās, izveidojas kopīgi uzskati.

Zini, man nav daudz laika te klāstīt kā mums iet, kristībās nāk pagājušā vasarā dzimušie bērniņi, viņi ir mūsu nākotne – acis kā podziņas, vaigi kā ābolīši, viņu atvērtā uzticība savu vecāku mīlestībai ir tā, kas Jēzum lika teikt: Laidiet bērniņus pie manis, jo tādiem pieder debesu valstība!

Tādiem, kas uzticas un nejautā, kas man par to būs, jo pati ticība ir vislielākā dāvana, caur to nāk visas lietas.

Sirsnīgi novēlu, lai jums labi klājas – Jūsu laika biedrs