Eseja “Kāpēc es gribu iesvētīties” 2012. Pūpolsvētdiena. 

Guntas eseja

„Kāpēc es gribu iesvētīties“

23 gadus savas dzīves esmu dzīvojusi daļējā ticībā pret Dievu. Mana ģimene nav neticīga, tomēr regulāri baznīcu neapmeklē. Vairums cilvēku ar ko kontaktējos gan darbā, gan ārpus tā, ir gan kristīti, gan iesvētīti. Dieva eksistencei ticējusi esmu vienmēr, tomēr baznīcu regulāri neapmeklēju.

Ik pa laikam, pieaugot, secināju, ka par Dievu iedomājos arvien biežāk. Domāju par viņa esamību, par viņa žēlastību, par saviem grēkiem, vai Dievs man piedod manus grēkus, vai Viņš mani pavada ikdienas gaitās, vai Viņš mani sargā? Sāku just, ka iekšēji man kaut kas pietrūkst, sāku izjust vainas sajūtu pret Dievu, jo kā gan es varu par Viņu domāt, kā gan varu lūgt un cerēt uz Viņa žēlastību, uz grēku piedošanu, ja neesmu pieaugusi savā ticībā pret Viņu? Es neesmu piederīga nevienai draudzei, jo neesmu ne kristīta, ne iesvētīta. Sapratu, ka jūtos atstumta, vientuļa, jo pati sevi esmu tik tālu novedusi neesot ticībā. Savā ziņā varētu teikt, ka jūtos liekulīga, jo kā varu apmeklēt baznīcu Ziemassvētkos, Lieldienās? Kā varu apmeklēt baznīcu svētdienas rītos, ja neesmu piederīga tai? Kā gan varu piesaukt Dievu grūtos un labos brīžos, kā gan varu sarunāties ar Viņu, ja neesmu apliecinājusi savu ticību Viņam?

Vainas apzina mani nepameta. Nepameta līdz brīdim, kamēr sāku apmeklēt iesvētes mācības. Kopš esmu iesvētes mācības viena no dalībniecēm, mani vairs nemoka vainas apziņa pret Dievu, mani zemapziņā vairs nekas nenomoka. Es katru dienu jūtos arvien labāk, jo man ir tāda pacilāta sajūta – es neesmu viena, Dievs ir ar mani. Es jūtos pasargāta un stabilāka. Es esmu beidzot panākusi garīgu līdzsvaru pati ar sevi, jo es vairs sevi nemānu, es vairs nemānu Dievu, jo esmu atradusi ceļu pie Viņa.