Dievs ir brīvībā. 

Viņš ir mūsu tiesībās pieņemt lēmumus. Viņš ir mūsu glābiņā, jo atkal un atkal esam lēmuši nepareizi. Neesam gribējuši Dievu, bet laimi. Neesam saukuši Dievu, bet esam lūguši izdevības.

Nepareizi lēmumi mūs ir sapinuši un pie slimības gultas piesaistījuši. Tie ir nogalinājuši un nevis Dievs, bet mēs paši esam nokāvuši. Sliktāki par dzīvniekiem?

Taču ar brīvas gribas tiesībām.

Griba, – tas ir izšķirīgs lielums cilvēkā. Nosvērt uz vienu un otru pusi, un, iespējams, bez jebkādas “palīdzības no malas.” Neviens nav grūdis, neviens nav rāvis, bet ellē tikt ir bijis paša lēmums.

Griba ir kā perfekti apaļa lode smailes galā – tai nav iepriekš noteikta trajektorija kritienam uz vienu vai otru pusi. Tai ir iekšēja balss un tiešām – maz tai vajag, lai kristu. Pat ne vārdu, bet tikai vieglu domu.

Tik trausla ir mūsu brīvība, cik mēs paši tai vārīgai ļaujam būt.