Citāts no kādas vēstules … 

Man sirdī ienāca Kristus,

Dienā grūtā,

tajā laikā es meklēju kaut ko

Bet visapkārt tik daudz melu bija,

Bet patiesības stariņš tālumā čukstēja

Te ir īstā dzīvība

Tad uzticējos tam un devos virzienā uz to

no kurienes tas spīdēja

Bet ne apzināti, nē

drīzāk it kā kāda viegla roka

mani vadījusi būtu un tuvāk tēva klēpim aizvedusi mani būtu

Tajā apgūlos es un stiprinājos no viņa mīlestības spēka

kamēr gatavs biju atgriezties tur

kur agrāk tik daudz sāpju sakrāts sirdī bija

Tad nācās uzzināt vairāk par sevi

to ka daudz laba vairs palicis nebija manī

Bet skatu es vērsu uz to kurš mani mīl

un raudzījos viņā kā piemērā labā

daudz citu arī ceļā satiku es

daži dzīvi tepat blakus man

bet citi varoņdarbus bībelē veica

un man cerību deva, kad biezi mākoņi apkārt man viesās

bieži pats tos mākoņus izsaucu es

ar savu attieksmi pret cilvēkiem , darbu, bērniem un citām lietām

bet galvenais kaut arī neuzticīgs esmu

tomēr viņš solījumu tur un nes mani tālāk uz mājām.

Nav man daudz ko teikt, ja saku tad lielos ar sevi, saviem sasniegumiem, savu spožumu, kas līdzinās rūsai., bet ja kas labs vēl manī palicis, tad tas no tās kripatiņas Jēzus, kas manā sirdī mazliet ielaists ticis, vienā mazā stūrītī. Daudz vietas viņam nedodu, jo tad jāmirst manai dzīvei, lepnumam un augstprātībai, tad nevarēšu vairs lielīties ar maziem sasniegumiem, un nevarēšu vairs ļaut muļķīgām runām vaļu un aprunāt citus vairs nespēšu un izlikt savas dusmas uz vājāku būs jāpārstāj.