Kad esi mainījis savu dzīvi un izvēlējies Jēzu, kad esi pamazām atsijājis savus iepriekšējos draugus un tagad palicis bez tiem saproti, ka tad kad gribas pie kāda aizbraukt vai kādu uzaicināt ciemos tad vairs nav ko, jo jauni draugi vienkārši nav, un es nesaprotu kaut kāda dīvaina sajūta it, kā atstumts no pasaules esi, un pamazām arī ieslīgsti sevī un sāc pieņemt domu, ka tā tagad būs un kur gan jaunos atrast…un ko iesākt ar atstumtības sajūtu?
© 2006 - 2009 Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Powered by WordPress
Skumji… par to arī jūs neieredz..
4:7-8
Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.
Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.
Afrodīt? Tas, par ko Tu runā, ir TIKĻOTISVARĪGI! Kristieši Tevi jau tagad mīl un alkst redzēt sadraudzībā (kas pirmajā reizē ir tēja un laika apstākļi, bet vēlāk — sirsnīga draudzēšanās). Ja nē, tad viņiem ar Bībeli pa galvu.
Jēzus mūs aicināja uz sadraudzību. Kā gan varam būt pilnvērtīgās attiecībās ar Dievu, neesot attiecībās ar brāļiem un māsām? Vai tas maz ir iespējams? Varbūt nav pati veiksmīgākā atsauce uz Jēzus vārdiem, bet tomēr — Mateja evaņģēlijs, 25:45!
Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.
Par draudzību.
Mani kā kristieti nekad līdz galam nesapratīs nekristietis.
Bet mani draugi nekristieši, iespējams, nāks pie ticības, redzot manu kristīgo dzīvi (vai jebkuru citu evanģēlija pasludināšanas formu, ko Dievs būs iecerējis, lai mani lietotu savas Valstības paplašināšanas darbā).
Tas, ka Tu, izveidojot attiecības ar Jēzu, komplektā nesaņēmi attiecības ar citiem Dieva bērniem, nav īsti labi. Varbūt Tu vari lūgt Dievam, lai tas rāda Tev ceļu uz kādu mazo grupiņu? Ja vēl Tu ģimenē esi vienīgais kristietis… (Esi?) Būs traki. Lūdz! Dievs šo sadraudzību ir paredzējis katram savam bērnam. Droši zinu.
PS — Iespējams, ka Tu to piedzīvosi draudzē!
Jā taisnība, bet tādā gadījumā ir jābūt raksturā ļoti stipram kristietim, jo kā zināms velns kārdina.Ne jau viņi visi aiz brīvas gribas kļuva atkarīgi.
Divi kungi- politika, darbs, baznīca, radinieki, draugu loks. Sanāk pat vairāk.
Bet tomēr atkārtošu, ka nav Bībelē nekā par draudzību. Ir- par savu tuvāko. Diemžēl, no “savu tuvāko” saraksta draugi tiek automātiski izstrīpoti. Es zinu ko saku, piemērs- šīs diskusijas aizsācēja.
Un kāpēc gan narkomāns nevar būt draugs? Vai tad traucē, ka viņš dienas laikā tās trīs līdz piecas reizes patērē dažas minūtes, lai uzņemtu devu? Drauga klātbūtnē vismaz nepārdozēsies.
Nu pieņemsim, nedod Dievs, tu būtu izrāvies no noziedznieku, vai narkomānu vidus un nolēmis, ka nevar tā dzīvot un būtu nonācis pie Jēzus.Tev daži draugi vēl joprojām būtu grēkā. Ko tu darītu- būtu kirstietis, bet vielaicīgi tusētu ar viņiem?
Jā, Kristus neaicina atstāt savu draugus, bet saņemot Labo Vēsti-evaņģēliju, tā jānes arī saviem draugiem un tuviniekiem, ja viņi neatgriežas, agri vai vēlu sarauj saites ar viņiem, jo kā Jēzus ir teicis-nevar kalpot diviem kumgiem. Vienu tu pieņemsi, otru ienīdīsi”
Par līdzšinējo dzīvi- mēs to atstājam gan, dažkārt ne redzamā veidā, bet, kad Jēzus ienāk mūsu sirdī, tad musu dzīve vairs nekad nav tāda kāda bijusi
Bībelē nav ne vārda par draudzību? Tiešā tekstā nē, bet visu Bībeli caurvij cilvēka attiecības , līdz ar to- draudzība ar Dievu.
Un kāpēc, lai nevarētu diskutēt šeit par šo cilvēkam sasāpējušos tēmu?
Nu mīlīši. Tādās auzās!Tas, ka tu esi atradusi Jēzu ir lieliski, jā, tad lietas būtība mainās un tu saredzi savu dzīvi citā rakursā, bet vai tu gadienā pati tad nenovērsies no viņiem? Vai tavi draugi bija kristieši? Ja nekristieši-tad vēl jo labāk- tu vari sevi norūdīt evaņģelizējot. Mēs taču esam aicināti sludināt Dieva vārdu-evaņģēliju un iet pasaulē, nevis ieslēgties sevī un viss. Turklāt , ja draugi tevi pametuši tikai tādēļ, ka esi kristiete, neķer kreņķi,taču ir sadraudzības, kristīgie pasākumi un vēl un vēl…kmmm, un pirmkārt jau arī ir draudze. Te arī iepazinu vairums jauku cilvēku un ne jau nu stāvot maliņā.
Un mūsu īstais Draugs ir Jēzus <><
Lai veicas un Dievs dod tavā dzīves ceļā kaut vai mazāk, bet patiesus draugus
Tā laikam ir šī laikmeta traģēdija, ka ticību iegūst kādā vēlākā dzīves posmā, nevis ar to izaug. Līdz ar to arī rodas šīs te situācijas. Vai kāds var noliegt veco Latgales cilvēku ticību? Tur- ticīgāks cilvēks ir skaistāks dvēselē. Kāpēc? Nāk prātā kāds vecs vīrs, kuru apkārtējie ļoti cienīja viņa ticības dēļ. Nezinu vēsturi, bet viņš bija interesants rotaļu biedrs bērniem, gara uzturētājs ciema ļaužu sanākšanās reizēs- autolauka, baznīca, utt., anekdošu stāstītājs un labs draugs ciema cilvēkiem. Bet nekad, nekad neredzēju, ka viņš pat pārmestu krustu publiski, un tomēr- par viņu teica, ka viņam ir ticība, kādu mums nesasniegt.
“Mainīt dzīvi un izvēlēties Jēzu”. Vai ar to domāts noliegt savu līdzšinējo dzīvi? Arī draugus? Nekad, nekad neticēšu, ka to vēlās Tas Kungs.
Bet ne šī lapa ir diskusijām par draudzību, un Bībelē tādas lietas varat nemeklēt- tur to nav. Jo draudzība nav jāmāca. un tā nav jāizprot.
Iespējams ,ka varbūt nemaz nebija draugi, tikai atkarīgas attiecības…nav jau tā ka visus pametu, vienkārši tas kas kādreiz vienoja tagad mani vairs nesaista, un domāju, ka līdz ar to viņiem arī es vairāk nebiju interesanta…
Ak, afrodīt, afrodīt… jau pagānu dievības vārda izvēle savā nikā kristīgajās diskusijās liecina par zināmu apjukumu..
Tu dzīvo pasaulē, kur likumi, savstarpējās attiecības, ģimenes modelis un pat galma etiķetes veidotas, par pamatu ņemot.. Bībeli. tieši tā. Un, paskaties kādreiz kādā tiesas zālē, kā pasaules cilvēks liek roku uz Bībeles, pirms dod zvērestu- tas ir kā vesels notikums, ar netīru sirdi Bībele ir kā karsts ugunskurs… Kristietim ir daudz, daudz vieglāk to izdarīt, jo viņā ir pārliecība Dieva piedošanai. un pat vismežonīgākajiem pirātiem katram bija krustiņš kaklā un Bībele pagalvī
Un ko gribu pateikt? nav divu pasauļu vienā zemē- ir viena, veidota pēc kristīgām tradīcijām un tikumiem. Ticība palīdz cilvēkam labāk justies šajā pasaulē, labāk to izprast, labāk veidot savu dzīvi, labāk izprast draugus, cilvēks paliek skaistāks, viņš kļūst kā puķe dārzā, bet… diemžēl, kā jau visās lietās, arī ticībā.. Ticības pašas nekad nevar būt par daudz, bet, ejot maldu ceļu, var sanākt šo skaisto puķi pārmēslot, un tad dārzā ir vienkārši viens smirdīgs, brūns plankums puķes vietā.
Bet draugi Tevi gaida, Tu viņiem esi vajadzīga. Mēs visi saviem draugiem esam vajadzīgi.
Laikam jau īstus draugus vispār ir atrast diezgan grūti, labi ja pa visu dzīvi vari vismaz vienu cilvēku nosaukt par draugu,īstu draugu, bet ja ir vairāk par vienu tad jau vispār ir ļoti paveicies. Vairums cilvēku, kurus uzskatam par draugiem ir tikai paziņas. Gan jau ar laiku kāds atradīsies, vajag Dievam palūgt varbūt, ka apžēlosies. Varu teikt, ka man arī ir bijis, ka palieku viena ar savām domām un problēmām, bet neko tiku tam pāri un ir arī man daži labi paziņas. Tā ka jāsaņemas un jāgaida.
Bet vai tiešām visus draugus vajadzēja pamest?