apjukums… 

vakar mani atlaida no darba, kurš bija sirdij tuvs. Krīze emocionāla vairāk nekā finansiāla… Turklāt nevar teikt, ka nebiju pateicīga par to un nenovērtēju, ik pa brīdim ar bailēm apzinājso, cik laimīga esmu. Nu jā, tagad bailes piepildījās…

Bet šodien, lai cik smagi būtu pašia konstatēju, ak ar bažām domāju par tiem nepazīstamajiem, kuri šobrīd Vecrīgā ļāvās tam pašam izmisumam un naidam, kurš ieperinājās arī manā sirdī. Tikai ar Jēzus palīdzību to varu savaldīt un nebūt viņu starpā, to es apzinos. Neesmu labāka ne par matu… j anu vien nespētu uzbrukt policitam, bet personīgu iemeslu pēc, man viņi nekad nekļūs par bezsejas pūli, bet konkrētiem cilvēkiem, tāpēc…

bet apjukums ir tāds, ka nezinu, kur rats spēku turēties pie Viņa un nekrist, jo ja viņš māca, tad ar jēgu, tā tam jābūt. Bet emocijām grūti neļauties.