Adventum 

Lai gan vēl rudens pilnā krāšņumā, sailgojos pēc balta sniega, sniegpārslu rāmās dejas un milzīgām kupenām.

Cik paradoksāli-lai gan Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki, taču tieši tanī laikā ir bijuši daudzi sāpīgi notikumi. Sāku filosofēt, kādēļ tas tās ir. Šajos svētkos nekad neesmu bijusi laimīga, bet tie man ir ļoti, ļoti mīļi.

Laiks, kad sirdī vajadzētu būt mieram , klusam priekam par Dieva Dēla nākšanu pasaulē, viss vienkārši saveļas kājām gaisā. Šeit nav runa par spendinspree(iepirkšanās drudzi), vai pārmērīgi daudz darba. Nezinu, kas tas varētu būt….gaidu Ziemassvētkus, bet tanī pat laikā ir vēlme, lai tie ātrāk pāriet.

Neizprotama sāpe smeldz…vai tas varētu būt, ka manā dzīvē tomēr vēl nav patiesi ienācis Dievs?