Brauciens uz Braunšveigu- raksts un foto 

Te nu pāris foto no maija sākuma Rīgas Sv.Jāņa draudzes kora brauciena uz Vācijas pilsētu Braunšveigu kopā ar mācītāju Juri Zariņu.

Vēl pievienojam draudzes locekles un kora dziedātājas Ievas Muktupāvelas rakstu, ko publicēs “Svētdienas Rīts”. Jāpiebilst, ka Vācijā vēl aizvien streikoja vilcienu vadītāji, kas mainīja gan satiksmi, gan biļešu izmantošanas  iespējas…

Visu apkopoja Ieva Muktupāvela

“Kungs, dari mani par miera darba rīku”

Daba ap mums mostas, augļu koki sāk raisīt savus pumpurus, asni tiecas pretim saules stariem, puķes zied, gaiss smaržo, un putni čivina. Dieva darbs ir redzams visapkārt. Viss liecina par mieru un dzīvību. Aizritējuši septiņdesmit gadi kopš Otrā pasaules kara beigām, un mēs pateicamies Dievam, ka varam dzīvot mierā. Dievs tiešām ir visu labi iekārtojis, katram ir savs dzīves gājums, aicinājums un uzdevums. Dievs katram no mums dod dažādas dāvanas – dziedāt, spēlēt kādu mūzikas instrumentu, komponēt mūziku. Vienu Dievs aicina sludināt Viņa vārdu, citu – mācīt vai vadīt, diriģēt vai organizēt.  Svarīgi ir paklausīt Dieva aicinājumam un rīkoties. Septiņdesmitajai gadskārtai par godu Rīgas Svētā Jāņa ev.lut. baznīcas koris tika aicināts doties uz Vācijas pilsētu Braunšveigu, kas ir tikpat veca kā Rīga, jo dibināta 1200. gadā. Tā ir zaļa, skaista un viesmīlīga pilsēta, kura otrā pasaules kara gados bija cietusi,  90%  ēku bija nopostītas.

Mūsu koris turp devās, lai piedalītos starptautiskā muzikālā projektā, ko organizēja Braunšveigas Svētās Katrīnes ev.lut. baznīcas muzikālā dvēsele – ērģelnieks un kordiriģents Klaus Eduards Hekters. Pateicoties viņa milzīgajai uzņēmībai un entuziasmam, tika apgūts vācieša, Braunšveigas Svētās Katrīnas baznīcas kora dalībnieka, 1954.gadā dzimušā komponista Johansa A. Modes skaņdarbs “Pro Pace- Mache mich zum Werkzeug deines Friedens”  (“Dari mani par miera darbarīku”), kas sakomponēts 2014. gadā.  Johans A. Modes ir ieguvis muzikālo izglītību kā ērģelnieks, pianists, strādājis par ērģelnieku un kormeistaru. Viņš ir sakomponējis  vairākus skaņdarbus, oratorijas ērģelēm un orķestrim. Šis darbs paredzēts  pieciem koriem un orķestrim un sastāv no astoņām daļām. Uz šo pirmatskaņojumu bija atbraukuši kori no Lielbritānijas pilsētas Vinčesteras, Polijas Poznaņas Doma koris un no Latvijas Rīgas Sv. Jāņa baznīcas koris, kā arī četri solisti no Francijas. Skaitliski vislielākais dziedātāju un mūziķu skaits, protams, bija no pašas Braunšveigas, divi kori un orķestris. Kopējais dalībnieku skaits bija apmēram simts piecdesmit cilvēku.

Mūsu koris muzikālo materiālu saņēma tikai februārī un, ņemot vērā, ka neesam profesionāļi, reizēm pārņēma šaubas, vai spēsim, vai izdosies? Skaņdarbs ir grūts, astoņas daļas. Kā to apgūt, augstās notis, dažādie ritmi un katram korim savas iestāšanās vietas, tas viss radīja satraukumu, bet pateicoties mūsu pacietīgajai un  uzņēmīgajai diriģentei Ilzei Reinei  un koncertmeistaram Artūram Oskaram Mitrevicam mēs tikām ar visu galā. Mūsu kori pavadīja un atbalstīja mācītājs Juris Zariņš un stiprināja arhibīskapa Jāņa Vanaga un 42 cilvēku laba vēlējumi “Facebukā”

2015. gada 9. maija vakarā šis skaņdarbs tika atskaņots pirmo reizi. Baznīca bija pilna ar dziedātājiem, mūziķiem un klausītājiem. Valdīja klusums un satraukums. Lielais koncerts sākās ar Svētās Katrīnes baznīcas mācītāja Vernera Buša ievadvārdiem. ”Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja ev. 5:9 )

Viņš pateicās Dievam par visiem miera gadiem, pateicās komponistam,un, protams, visiem koriem, kuri bija mērojuši šo garo ceļu, lai kopīgi pieminētu kara beigu 70. gadadienu.

“Paļaujieties vienmēr uz viņu, ļaudis, izlejiet viņa priekšā savas sirdis.” ( Psalms 62:9)

Mācītājs atgādināja: “Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu.“ (2.Korintiešiem 5:20)

Un mums atgādināja nekad neaizmirst, ka “Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra.” (Efeziešiem 2:14)

Komponists Johans A. Modes savu skaņdarbu sāka ar smeldzīgām muzikālām noskaņām un uzdeva jautājumu. Kāpēc? Kungs, kāpēc? Katrs no koriem šo jautājumu izdziedāja savā valodā. Kori dziedāja: “Kungs dāvini mums savu žēlastību un piepildi mūs ar savu spēku.” Partitūrā zem notīm Ilze ar roku ierakstījusi: „kori iestājas reizē, valodas notis dažādas.”

Tam sekoja lūgšana- „apžēlojies, dāvā mums savu žēlastību.” Tiešām, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs spējam dzīvot mierā. Varam ceļot, gūt jaunu pieredzi, mācīties un pilnveidoties. Piektajā daļā atkal visi kori katrs savā valodā dziedāja: „LAIMĪGS!”

Otro un ceturto daļu dziedāja jauniešu koris, kas atradās otrā baznīcas galā, bet klausītāji sēdēja pa vidu. Jauniešu skanīgās un dzidrās balsis ģitāras pavadījumā atgādināja, ka laiks nestāv uz vietas, viss mainās un dzīve turpinās, dzimst bērni, un tie izaug.   “Vai tu redzi dūju? Daudz, kas lido pārāk zemu un aizsedz to? Vai tu redzi ko biedējošu? Tev jāredz sava dūja, kaut maza, nemanāma, tā ir zīme, Dieva gars uzvar. Skaties, neesi akls, sava dūja ir katram. Tā nes kādu vēsti tev. Vai dzirdēji. (..)”

Skaņdarbā muzikālajās partitūrās parādās gan šāviņu, bumbu skaņas bungu izpildījumā, gan haoss un cerība stīgu instrumentu izpildījumā. Dziesmās Svēto Rakstu, Asīzes Franciska un paša autora teksti.

7. daļa. “ Kungs, radi no manis miera darba rīku, māci mani, lai nekāroju tapt mierināts, bet mierinu, ka ne es tieku saprasts, bet es saprotu, ka ne es tieku mīlēts, bet es mīlu, jo, kurš atdod, tas saņem, kurš sevi aizmirst, tas atrod, kurš piedod, tam tiks piedots. Tas, kurš mirst, tas tiks modināts mūžīgai dzīvei. “

( tiešais tulkojums no vācu valodas)

Visemocionālākā un visaizkustinošākā bija astotā noslēdzošā daļa, kad visi kori vienlaicīgi dziedāja kanonu, kura mūzikas un teksta autors ir Mārtiņš Luters.

“Dod savu mieru žēlīgi, Kungs Dievs Tu mūsu dienās, Tu esi tas, kas vienīgi par mums iet vari cīņā. Vien Tu – mūsu Kungs un Dievs. “ Dziedot šo dziesmu, asaras sariesās acīs un traucēja dziedāt, sajūtot šo tautu kopīgo sāpi, kā arī prieku un mieru. Baznīca sanēja kā bišu strops un tad apklusa, klusums pēc koncerta ilga vairākas minūtes un tikai tad aplausi, paklanīšanās.

Daži izraksti no koristu ceļojumu piezīmēm.

“Iespēju dziedāt korī uztveru kā Dieva dāvanu, jo labi apzinos, ka nav man tā labākā dzirde un balss, bet, ja skan labi kopā, tātad tas ir brīnums. Brauciens uz Vāciju bija gan izaicinājums, gan arī iespēja pagodināt Dievu un saņemt Viņa svētību. Dziedāt pirmatskaņojumu, kas ir tik sarežģīts un tik maz mēģināts. Bija brīnišķīgi piedzīvot ģimeņu viesmīlību un sirsnību, tika dāvāts tikai pats labākais. Veidojās jauna draudzība. Paldies Dievam par šo iespēju un dāvanu.” (Laura, korī dzied jau 6 gadus)

Inga Ermansone ar vairāk kā sešu gadu dziedāšanas stāžu teic: „Gribu akcentēt trīs spilgtākos iespaidus: 1) priecājos par iespēju būt vāciešu ģimenē, kas mūs ļoti sirsnīgi un atvērti uzņēma, kā arī par iespēju iepazīt Vāciju no iekšpuses, caur sarunām pie pusdienu galda. 2) Vācu tautas atbildības sajūta un izpratne par kara postu un veids, kā viņi to atceras. 3) Atziņa par to, cik liela svētība var nākt tautām ar viena uzticama Dieva kalpa, piemēram, Mārtiņa Lutera starpniecību un gluži pretēji, kādu postu var nest viens cilvēks, kas sevi nodevis ļaunuma varā. Miers starp cilvēkiem un Dievu un miers tautu starpā iespējams tikai un vienīgi Jēzū Kristū! Arī mēs to piedzīvojām savā starpā, jo viens ir par mieru runāt, dziedāt, bet otrs – Kristus mierā būt un palikt!”

„Man no brauciena atmiņā ir palicis franču solista teiktais neoficiālajā pasākuma noslēguma daļā par to, ka Francijā un arī citviet pasaulē 2. pasaules kara beigas tiek svinētas kā uzvaras svētki. Šeit, šajā pasākumā tika uzsvērts Miers, tika svinēts Miers, un tas viņam ļoti patika. Patiesi, karā jau zaudē visi, bet miers ir tas, ko ir vērts svinēt, kas jāmeklē un pie kā mēs katrs varam strādāt, tāpēc arī dziedājām dziesmu ar vārdiem “Dievs, dari mūs par miera darbarīkiem”.
(Gunta Blūzma, 8 gadus dziedu šajā korī.)

„Mani fascinēja gan orķestris, gan viss kopīgais muzikālais projekts, un es šim skaņdarbam novēlu ne vienu reizi vien veiksmīgu atskaņošanu. Man ļoti patika dziedāt vāciski, kaut arī ar izrunu bija iepriekš jāpiestrādā. Organizatoriski viss bija lieliski. Mūsu diriģente Ilze par visu bija padomājusi, labi sagatavojusi, ekskursijas ieskaitot.” (Korī dziedu jau pusotru gadu, Vija)

„Bija prieks un lepnums, ka mūsu koris, lai arī skaitliskā mazākumā, nebija sliktākā līmenī par pārējiem. Ar saviem tērpiem, jaunību, meitenes ar sievišķību uz zolīdo, melno bikškostīmos tērpto profesionāli dziedošo angļu un vāciešu fona. Poļu zēni, protams, bija ārpus konkurences, tāpat arī šarmantie franču solisti. Skaņdarbā galvenais bija iedziedāties pareizajā vietā. Vislielāko pārsteigumu uz mani atstāja garā pauze pēc skaņdarba beigām. 3 minūtes. Īpaši bija arī tas, ka mūsu koris dziedāja solo gabalus, ko sarakstījuši jauni un dzīvi komponisti – R. Dubras ”Ubi caritas” un I.Sprances ”Lūgšana miera kodolam”.  Paldies, ka mums ir tērpi un jaunas mapes.” (Skaidrīte, korī dzied jau 19 gadu.)

„Brauciens pozitīvu iespaidu pilns. Turpceļā Berlīne sagādāja daudz iespaidu- Berlīnes mūris, metro un bezgala izpalīdzīgie cilvēki. Arī Braunšveiga bija pārsteidzoši viesmīlīga un skaista. Dzīvošana ģimenē sākumā sagādāja satraukumu, bet beigās tas bija viens no jaukākajiem pārdzīvojumiem. Sirsnīga un jauka uzņemšana, mīļa kopā būšana ar kori, daudz smieklu un jautrības. Savu kori, diriģenti un mācītāju ieraudzīt no citas puses, tas man ļoti patika.” (Ieva B., īsti neatceros, bet nu jau labu laiku dziedu korī.)

“Liels paldies visām ģimenēm, kuras mūs uzņēma, gādāja par mums, pamieloja ar saviem nacionālajiem ēdieniem – sparģeļiem, pašu gatavotiem ievārījumiem un citiem našķiem. Ļāva izbaudīt Braunšveigas lieliskos velo celiņus ar saviem velosipēdiem. Paldies Braunšveigas Svētās Katrīnes baznīcas koristiem par visa sagatavošanu un sadraudzību. Lai Dieva miers, laba veselība un Dieva apsardzība visiem!” (Ieva Muktupāvela, korī dziedu jau sešpadsmito gadu.)