Diakonijas Vēstis 2004.g. Septembris 

Valda Moora

DIEVS

Kas gan ir Dievs? – Dievs ir tas gaišais stars,

Kas tavu dvēseli saltai dzīvei silda,

Kas tevi dziļām laimes jausmām pilda

Un mīlēt liek. Dievs ir tas lielais miers,

Kas tevi pārņem klusā vakarjundā,

Kad tu par citiem aizlūdz tumšā stundā.

Un tas ir Dievs, kas balts kā brīnums nāk

Pār tavu maldu aizām melni zilgām

Ar jaunām cerībām un jaunām ilgām.

Un tas ir Dievs, kas tevī labs un svēts,

Ko tu kā elpu krūtīs drebam dzirdi…

Dievs ir tas spēks, ko dzīvē sauc par – sirdi.

“Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu.” Sālamana pamācība 3:27

Diakonijas darbs mūsu draudzē ar Dieva svētību ir sekmīgi attīstījies vairākos virzienos. Vispirms jau iepriecina tas, ka mūsu pulkā ir parādījušās jaunas sejas – no pēdējās iesvētes grupas aktīvu kalpošanu ir uzsākušas divas meitenes – divas Ievas. Varbūt šis mūsu jaunās māsas vēl nav atradušas īsti savu vietu kalpošanā, bet priecē, ka viņas kalpo ar mīlestību un sirdsdegsmi.

Mūsu draudzes diakoni cenšas apzināt cilvēkus, kas ir ar īpašām vajadzībām. Patreiz 45 draudzes locekļus diakoni apmeklē mājās, dažus no tiem tikai pāris reizes gadā (vadoties no apstākļiem), bet ir cilvēki, pie kuriem ejam reizi vai divas reizes nedēļā. Mūsu uzmanības lokā ir vēl 29 draudzes locekļi, kurus satiekam dievnamā, sazvanāmies pa telefonu, uzklausām, slimniekus apmeklējam slimnīcā. Katru mēnesi gatavojam 15 pārtikas pakas, tās katru otro mēnesi saņem 30 mūsu draudzes vientuļie un maznodrošinātie cilvēki. Pārtikas paku komplektēšanu un mājapmeklējumu grupu vada mūsu ilggadējā diakone Gundega.

Svētku apsveikumus saņem 63 mūsu draudzes vecākie cilvēki, kā arī katru mēnesi tiek apsveikti ilgu mūžu sasniegušie draudzes locekļi un arī draudzes locekļi, kuriem ir nozīmīgas jubilejas. Šo kalpošanu ar mīlestību un precizitāti vada Velga un Gundega.

Pirmajā balkonā darbojas drēbju kamera, kurā veiksmīgi kalpo Zenta, kas ir arī mūsu galvenā saimniece visos godos un svinībās. Ik svētdienu pēc dievkalpojuma ikvienam dievlūdzējam ir dota iespēja uzkavēties dievnamā un padzert tēju vai kafiju draudzes nama pirmajā stāvā, būt sadraudzībā ar māsām un brāļiem Jēzū Kristū, parunāties ar mācītājiem vai vienkārši uzēst kādu kārumu.

Mūsu draudzē droši vien ir daudz vairāk cilvēku, kuriem ir vajadzīga palīdzība, kuri jūtas vientuļi un atstāti un šajā apjukušajā pasaulē nevar atrast kur pieķerties. Varbūt tieši jūs pazīstat vientuļo māmiņu, kura ir izmisumā, vecu, vientuļu cilvēku, kuram ir gan bērni, gan mazbērni, bet viņam trūkst mīlestības. Varbūt kādam nevajag neko vairāk, kā pavadīt vai aizvest šo cilvēku uz dievkalpojumu. Palīdzēsim visi kopā viņiem saprast, ka Dievs ir ar mums visiem, ka Viņš no mums atrodas tikai lūgšanas attālumā. Dievs nekad nav tik tālu, lai nevarētu palīdzēt. Dievs saka: “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs”.

Diakonijas vadītāja

Zaiga Ābele

Mana liecība

Šo rubriku aizsākam ar Rasmas vēstuli

“Ej savās mājās pie savējiem, un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Marka 5:19

Man Dievs piešķīris garu un laimīgu mūžu ar mīļiem, godīgiem bērniem, mazbērniem un mazmazdēļiņu. Manā dzīvē Dievs man devis tik daudz, ka latviešu valodā trūkst vārda, lai Viņam pateiktos, jo vārds “paldies” tiešām ir pārāk niecīgs.

Mēs dzīvojam ļoti interesantā, bet sarežģītā laikā – gadsimtu mijā. Liekas, tas viss uzliek dzīvei zīmogu. Ieilgušie kari, kuri atrodas no mums tik tālu, ka liekas, mūs tieši neskars. Un tomēr, ir jau gājis bojā mūsu karavīrs, un laikraksti, radio un TV mūs brīdina par uzbrukumiem Eiropai. Tas liek domāt, ka pasaule nav tik plaša. Nekur nav ļaunumam neaizsniedzams punkts. Ir tikai viens, kurš spēj mūs pasargāt – tas ir tavs un mans Dievs.

Līdz šim, varbūt tikai maza cilvēku grupa Latvijā ir lūgusi Dievu sargāt mūsu mīļo, mazo zemīti. Mēs jūtamies brīvi un aizsargāti. Bet par ko cilvēks var būt pārliecināts? Cilvēki reti apzinās savu niecību, un tikai retais atzīst, ka visu vada Dievs.

Lūgsim Dievu! Visi kopā, ar tīru sirdi un ar bērna paļāvību – lūgsim mūsu Tēvu! Viņš nekad neatstāj neatbildētu nevienu lūgumu, ja tas nāk no sirds.

Es nerakstu skaistus vārdus, tos zina katrs, kas dzīvo Dieva klātbūtnē, un saņēmis lūgumu piepildījumus. Mīļie, lūgsim visi! Lūgsim katru dienu un ticēsim! Viņš mūs sadzirdēs! Mēs, pat neiedomājamies, cik bieži Dievs mūs sargājis no lieliem pārdzīvojumiem.

Mīļais lasītāj, aizej vientulībā un padomā par savu līdzšinējo dzīvi, tu sapratīsi, ka Dievs ir bijis tev blakus, bet tu to neesi sapratis. Jēzus saka: “Visu ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks”(Marka 11:24) Lūgsim, nepagursim, ticēsim! Lai Dievs svētī mūsu zemi un tautu!

Rasma

Atmošanās

Agrs rīts. Es guļu pēcoperācijas palātā pie loga, skatos debesīs un sarunājos ar tevi, mans Dievs. Mana sirds šobrīd ir tāda savāda – it kā esmu saņēmusi kādu lielu, dārgu un vienreizēju dāvanu. Nemaz nejūtu sāpes, bet jūtu Tavu klātbūtni, mans Dievs.

Es Tev pateicos! Es Tev pateicos, mans Tēvs, par šo brīnišķīgo rītu, par šo nakti, kurā Tu mani pasargāji, kurā Tu man ļāvi atpūsties bez miega zālēm un pretsāpju līdzekļiem. Es Tev pateicos par šo palātu, par šo gultu, par savu palātas kaimiņieni, kuru Tu vakar pie manis atsūtīji (iedomājies – viņa galīgi neko nezina par Tevi, Dievs! Palīdzi viņai saprast, ka Tu esi arī ar viņu).

Es Tev pateicos, Pestītāj, par Tavu žēlastību un visām Tavām dāvanām! Mana sirds ir pateicības, mīlestības un prieka pilna, es visu laiku smaidu, un mana dvēsele gavilē. Es tik īsti jūtu, Kungs, Tavu tuvumu, kā vēl nekad. Nupat es tikai saprotu, kas mani tā spārno un ielīksmo – tā ir Tava, Kungs, svētība, Tava žēlastība un mīlestība.

Es noteikti neesmu nopelnījusi šīs svētības; ne šos brīnišķīgos ārstus, ne laipno medmāsu un sanitāru uzmanību, ne gaišo, saulaino palātu, kur Tu, Kungs, man ļāvi veselu nedēļu pabūt vienatnē ar Tevi. Es noteikti neesmu pelnījusi arī šos brīnišķīgos ziedus, kurus Tu, mans Dievs, caur manu mīļo rokām esi man sanesis pilnu palodzi. Neesmu pelnījusi arī šo skaisto, pavasarīgo rītu, bet Tu to visu man esi devis, jo Tu esi mans Pestītājs, Glābējs un Dziedinātājs. Tu esi tas, kas manām rētām liek sadzīt, kas maniem kauliem liek atjaunoties, un manām miesas sāpēm Tu liec rimties.

Es jūtu reālu Tavu, Kungs, klātbūtni, es jūtu Tavu pieskārienu un Tavu mīlestību. Tā ir mani piepildījusi, tik ļoti, ka es to vairs nevaru saturēt, un mīlestība plūst pāri malām….

Es mīlu visu pasauli! Es mīlu šīs agrā rīta pelēkās debesis ar jau balēt sākušo pilnmēnesi, kurš visu nakti mēģināja man iestāstīt, ka viņš ir stiprāks par Tevi, es mīlu šos kailos koku zarus, kurus Tu, Kungs, jau pavisam drīz iekrāsosi zaļganos toņos, es mīlu šo gultu ar izgulēto matraci, es mīlu māsiņu, kas tik nesāpīgi prot pārsiet, es mīlu arī savu palātas kaimiņieni, kura visu nakti krāca, bet tu, Kungs, man neļāvi to sadzirdēt.

Es mīlu visu sev apkārt, un nav nekā, ko es nemīlu, jo Tu, Dievs, esi manī, un Tu esi mīlestība. Tagad es zinu, ka tas nekad nebeigsies, jo Tu, mans Dievs, vienmēr būsi ar mani, Tu mani nekad neatstāsi, Tu mani nekad nepievilsi, es ar visu sirdi un dvēseli varu Tev uzticēties un būt Tavā aizsardzībā. Tas ir tas, kas mani šorīt tā spārno, tas ir tas, kas manai sirdij liek gavilēt un saukt – slava Dievam!

Aija